Šis būs stāsts par draudzību.
Citēšu Halīlu Džibrānu - "Tad kāds jaunēklis teica : Stāsti mums par Draudzību.
Un viņs atbildēja, sacīdams :
Tavs draugs ir tavu vēlmju piepildījums.
Viņš ir tavs tīrums, kuru tu apsēj ar mīlestību un no kura ievāc ražu ar pateicību.
Viņš ir tava pajumte un tavs pavards.
Jo tu nāc pie viņa ar savu izsalkumu un tu meklē viņu miera dēļ.
Kad tavs draugs saka, ko viņš domā, tad tu nedz baidies teikt "nē" savā prātā, nedz arī noklusē savu "jā".
Un, kad viņš klusē, tava sirds nerimst klausīties viņa sirdī.
Jo draudzībā visas domas, visas vēlēšanās, visas cerības dzimst un tiek dalītas bez vārdiem, ar skaļi neizpaustu prieku.
Kad tu šķiries no sava drauga, tad neskumsti;
Jo tas, ko tu viņā visvairāk mīli, būs skaidrāk saskatāms, viņam tālu esot, tāpat kā kalnā kāpējs virsotni redz skaidrāk no līdzenuma.
Un lai draudzībā nav cita mērķa kā vien pašas draudzības vairošana.
Jo mīlestība, kas tiecas vienīgi atklāt pati savu noslēpumu, ir nevis mīlestība, bet izmests tīkls, un tajā ķeras tikai nederīgais.
Un lai viss labākais tevī ir veltīts tavam draugam.
Ja viņam jāzina tavs paisums, lai viņš zina arī tavu bēgumu.
Jo kas gan ir tavs draugs, lai tu viņu meklētu to stundu dēļ, kuras lieki nosist?
meklē viņu vienmēr to stundu dēļ, kuras vērts dzīvot.
Jo viņa ziņā ir piepildīt tavas vēlmes, nevis tavu tukšumu.
Un draudzības jaukumā lai ir smiekli un dalīti prieki.
Jo savu rītu sirds atrod sīko lietu rasā un tajā atspirgst."
Mēs piedzimstam un nomirstam vieni. Dzīve ir dota, lai meklētu draugus. Taču ir tik daudz cilvēku, kuri visu savu dzīvi pavada bez sev tuviem draugiem vai vispār vientuļi. Katram savs ceļš ejams.. Nevajag nevienu nosodīt. Man ir liels prieks, ka ar mani ir noticis brīnums - esmu atradusi tos cilvēkus, kas man ir augstākā vērtē par zeltu un citām pasaules vērtīgākajām lietām. Tie ir mani draugi. Padomāsim, varbūt tomēr ir vērts?
