11. novembris

11. novembris, Lāčplēša diena. Ļoti daudz jaunieši nemaz nezina, kāpēc šī diena tiek svinēta, un tas mani nedaudz skumdina, jo kā nekā tā ir tavas valsts vēsture. Es nemāku teikt, kāpēc, bet šī diena man ir tiešām īpaša, un svecīšu liesmiņas sasilda. Es ļoti labi atceros, ka vienmēr 11. novembrī skatījos pa TV, kā vecie strēlnieki stāstīja par Brīvības cīņām. Bet lai gan tad vēl biju tāds pamazāks ķipars, taču nekad nebija tāda momenta, kad man būtu garlaicīgi. Arī, kad tā paskatos atpakaļ, saprotu, ka 1. pasaules karš un Brīvības cīņas vienmēr ir bijis tas patīkamākis, ko mācīties no vēstures. Bet nu atzīšos - esmu mazliet tāda vēstures fanātiķe. Patīk jau patīk palasīties par senajiem laikiem, tikai tie daudzie precīzie gada skaitļi nevienmēr paliek atmiņā.

Tie, kas vēl joprojām neko nezina par 11. novembri, iesaku - izlasiet, tas tomēr ir vērtīgi. Ja šo cīņu nebūtu, tad diez vai mēs nākotnē būtu palikuši kā suverēna valsts. 

Drosme, ticība sev un saviem spēkiem, kopība, pašpārliecinātība, liels gribasspēks, ģimene - tās bija mūsu strēlnieku lielākās vērtības. Kādas ir tavas, 21.gs. latvieti?

Pleasure

Nerunā, šoreiz ieklausies.. Ļaujies!

Sestdienas rīts

Man patīk, ka mums ir doti sestdienas rīti. Var laiskoties, cik vien uziet. Un pats galvenais vari palikt pidžamā, cik ilgi to vien vēlies. Ārā beidzot spīd manis gaidītā saule. Bet es sēžu dīvānā, klausos radio ar Mielavu un esmu pidžamā. Mazais un es pūtām ziepju burbuļus un ar tādu tīru bērnu prieku priecājāmies, kādas tik ziepīšiem ir krāsas - dzeltena, violeta, zila un tīri caurspīdīgā. Izskatās fantastiski.. Nezinu, bet radīja pilnīgāko Parīzes sajūtu - Eifeļu tornis, fantastiska mūzika, glāze ar labu baltvīnu. Bet pats dīvainākais, ka radīja arī nepilsētas sajūtu - tas atgādināja dabas šķīstos rītus, kad zālē ir rasa, ir mazliet migla un tu lūkojies tālu jo tālu, un domā, domā.. Tie ir tie mirkļi, kad laiks apstājas un nekam īsti vairs nav nozīmes. Un lai gan neesmu ne Parīzē, ne kādā pļavā, toties arī šobrīd nekam nav nozīmes, jo man blakus ir mani mīļākie cilvēki, man ir muzikāls baudījums un ārā ir lielisks laiks. Neliegšos - man ir labi. Dažkārt tā vienkārši var būt labi un brīnišķīgi - šoreiz tā ir, jo vajag apstāties, apsēsties un baudīt, baudīt, baudīt.. Mēs taču ikviens tā varam, nevajag muļķīgus attaisnojumus - sev attaisnoties nav jēgas, jo taisnība ir tevī tik un tā..

Baudīsim sestdienas un svētdienas rītus!

Paldies, Mielav, par lielisko sajūtu..

Rīts, kā jau agrs rīts

Paņemt riteni un doties tālu prom vasarā.. Prom no pilsētas kņadas, prom no cilvēku bara, prom no dūmakas, prom no daudzstāvu ēkām, prom no ielām, prom no luksofora gaismām, prom no nejaušībām, prom no mājām...

Atrodot informāciju, ko tik ilgi esi meklējis, īsti vairs nezini, ko ar to iesāk. Kā tas var būt, ka tik ļoti piederīga jūtos kādai brīnišķīgai, vecai mājai? Tā ir gadsimteņu sajūta. Liekas, ka esi šeit bijis, dzīvojis, jutis. Sajūta tāda, ka esi daļiņa no tā visa. Pēc iespējas ātrāk gribu redzēt fotogrāfijas, kā tur izskatījies iepriekš, jo man ir savas vīzijas, savas sajūtas. Kaut kas dvēselisks.. 

Dejā izpaužas mana dvēsele, bet kā man to atrast?

Filosofiskais uznāca man šodien. Bet tā vajag. Déjà vu sajūtas katram piedzīvot ir citādi, bet tik mistiski patīkami.

Neredzamā saikne

Šis būs stāsts par draudzību. 

Citēšu Halīlu Džibrānu - "Tad kāds jaunēklis teica : Stāsti mums par Draudzību.

Un viņs atbildēja, sacīdams :

Tavs draugs ir tavu vēlmju piepildījums.

Viņš ir tavs tīrums, kuru tu apsēj ar mīlestību un no kura ievāc ražu ar pateicību.

Viņš ir tava pajumte un tavs pavards.

Jo tu nāc pie viņa ar savu izsalkumu un tu meklē viņu miera dēļ.

Kad tavs draugs saka, ko viņš domā, tad tu nedz baidies teikt "nē" savā prātā, nedz arī noklusē savu "jā".

Un, kad viņš klusē, tava sirds nerimst klausīties viņa sirdī.

Jo draudzībā visas domas, visas vēlēšanās, visas cerības dzimst un tiek dalītas bez vārdiem, ar skaļi neizpaustu prieku.

Kad tu šķiries no sava drauga, tad neskumsti;

Jo tas, ko tu viņā visvairāk mīli, būs skaidrāk saskatāms, viņam tālu esot, tāpat kā kalnā kāpējs virsotni redz skaidrāk no līdzenuma.

Un lai draudzībā nav cita mērķa kā vien pašas draudzības vairošana.

Jo mīlestība, kas tiecas vienīgi atklāt pati savu noslēpumu, ir nevis mīlestība, bet izmests tīkls, un tajā ķeras tikai nederīgais.

Un lai viss labākais tevī ir veltīts tavam draugam.

Ja viņam jāzina tavs paisums, lai viņš zina arī tavu bēgumu.

Jo kas gan ir tavs draugs, lai tu viņu meklētu to stundu dēļ, kuras lieki nosist?

meklē viņu vienmēr to stundu dēļ, kuras vērts dzīvot.

Jo viņa ziņā ir piepildīt tavas vēlmes, nevis tavu tukšumu.

Un draudzības jaukumā lai ir smiekli un dalīti prieki.

Jo savu rītu sirds atrod sīko lietu rasā un tajā atspirgst."

Mēs piedzimstam un nomirstam vieni. Dzīve ir dota, lai meklētu draugus. Taču ir tik daudz cilvēku, kuri visu savu dzīvi pavada bez sev tuviem draugiem vai vispār vientuļi. Katram savs ceļš ejams.. Nevajag nevienu nosodīt. Man ir liels prieks, ka ar mani ir noticis brīnums - esmu atradusi tos cilvēkus, kas man ir augstākā vērtē par zeltu un citām pasaules vērtīgākajām lietām. Tie ir mani draugi. Padomāsim, varbūt tomēr ir vērts?