Teātrim ir sava smarža. Visvairāk to sajūtu tajos mirkļos, kad izrāde tūlīt, tūlīt sāksies. To smaržu ir tik pat grūti aprakstīt, kā to sajūtu, kas pārņem, esot teātrī. Šī smarža ir neatkārtojama - mazliet pēc eleganta sirmuma jeb drīzāk elegantas pieredzes un pēc emociju un sajūtu jūras. Pēc garīga darba un pilnīgas atdošanās šeit smaržo. Lai vai kā es atkārtotos, bet personīgi es visstiprāko smaržu jūtu Nacionālajā teātrī. Tā ir neaizmirstama smarža, un to sajust ir tik pat jauki, kā satikt sen neredzētu mīļu un tuvu draugu.
Un tieši šodien - pēc padsmit gadiem - es atgriezos Nacionālā teātra Aktieru zāle. Kaut kā tīšām vai netīšām šajās brīvdienās ar mammu aizrunājāmies par teātri, un es teicu, ka nekad neesmu bijusi Aktieru zālē. Bet viņa uzreiz saka, ka tā nu gan nav taisnība, jo esot bilde, kur sēžu šajā zālē. Un pats labākais - es patiešām atceros to mirkli. Kaut kā ir kārtīgi palicis atmiņā - visi bērni sēžam uz koka soliem, vecāki nedaudz tālāk tādā kā tumsiņā sēž un ir kaut kāda Ziemassvētku izrāde. Iespējams tā bija mana pirmā reize "lielajā" teātrī, nevis leļļu teātrī. Bet vienu es atceros ļoti spilgti. Un tas bija aktieris Zigurds Neimanis. Kopš tā mirkļa man bija mīļākais aktieris. Mazs skuķis biju, bet jau tad teātris spēja iekrist manā sirdī.
Maza, jauka meitiņa, sarkana kleitiņa...
Bet ne par to šoreiz būs stāsts. Šodien pašā dienas vidū biju uz izrādes "Mī..Mālēt" ģenerālmēģinājumu jau iepriekš minētajā Aktieru zālē. Režisors ir daudziem ļoti labi zināmais Mihails Kublinskis. Uzreiz gribu teikt, ka izrāde mani, gados jaunu cilvēku, patiešām ļoti uzrunāja. Pēc tās ir tāda patīkama pēcgarša un sejā, vismaz man, parādās patīkamais smaids, taču svarīgākais ir tas, ka tā neatstāj vienaldzīgu un tiešām liek domāt par visām tām lietām, kas izrādē attēlotas. Tā vienlaikus ir skaista un viegla komēdija, bet tajā pašā laikā tās traģika iekrīt dziļi jo dziļi sirdī. Un kā vienmēr - stāsts ir par cilvēku, cilvēku tipiem, par viņu iekšējo pasauļu mijiedarbību, par Mākslinieku jeb talantīgajiem, ģeniālajiem cilvēkiem, par izcilu un ideālu viduvējību, par mantkārīgajiem un par tiem, kas nāk īstajā mirklī, kas tev tiek klāt un iedod tā maigi ar āmuru pa galvu. Un tomēr vienmēr, patiešām vienmēr cilvēks tieksies tikai un vienīgi pēc mīlestības, pēc iespējas sajust, kas tad ir mīlestība. Katram ir savs ceļš ejams, lai to sajustu. Tieši šī iemesla dēļ es šo darbu vairāk sasaistu ar eksistenciālismu. Vismaz režisoram šī tēma ir bijusi ļoti svarīga.
Noteikti gribētu uzteikt Jāni Āmani, jo viņa uzdevums šajā izrādē nebija no tiem vieglākajiem. Taču, manuprāt, viņam tas ir izdevies. Vismaz es viņam noticēju. Pat visironiskākajā vietā, kur Ercens stāsta par savu māti - govi - aktierim ir asaras acīs, un ziniet, arī skatītājam. Un tu skaties uz aktieri un tu viņam tici, tu saproti viņi, tu jūti viņam līdzi, un tieši tajā mirklī tev ir sajūta, ka tu esi kur citur - dramaturga, režisora un aktieru radītajā mazajā Visumā jeb Jaunajā pasaulītē. Fantastiska sajūta.
Mani tik ļoti arī pārsteidza pats režisors, jo saruna pēc izrādes bija tik cilvēciski vajadzīga. Manuprāt, es beidzot sapratu, cik gan nozīmīgs ir režisors, cik ļoti nepieciešams skatītājam ir komunicēt ar režisoru arī aci pret aci, ne tikai caur mākslas darbu. Ir sajūta, ka tajā mirklī tu sasūcies dzīvi, cita cilvēka dzīves pieredzi. Ne jau tikai par izrādi svarīgi bija parunāt, bet arī par daudz globālākām lietām, piemēram, kā treknie gadi un krīzes gadi ir mainījuši cilvēku, par vientulību un būšanu kopā ar sevi, par tiem mazajiem maģiskajiem mirkļiem - par saulrietiem un domu plūdumiem, par depresijām, par radošajiem cilvēkiem, par vienkāršiem sīkumiem. Un beigu beigās rodas sajūta, ka teātris ir dzīves filozofija.
Paldies par iedvesmojošo mirkli!
