Zenta Mauriņa ir teikusi, ka "bērni ir puķes Dieva pasaules dārzā". Skaisti! Un šķiet, ka tā ir pilnīga patiesība. Bērnos staro vispatiesākais un visīstākais prieks un mīlestība par visu un par neko.
Un tad nu es nolēmu noķert jeb dokumentēt to neviltoto un īsto prieku, smieklus, jautrību, dzīves baudīšanu, kas mīt bērnos katru dienu. Taču pirmais, ko apzinājos, bija tas, ka šādu mirkli ir grūti nofotografēt. Kā arī pateikt - tagad priecājieties, smaidiet, smejieties - arī nepietiek. Un - ja es kaut ko tādu mēģinātu ar pieaugušajiem, ou - tad gan mēs redzētu cirku jeb īstu prieka viltojumu, mānīšanos, tēlošanu. Reti, kurš pajautās, bet kāpēc man jābūt priecīgam, kāpēc jāsmaida? Bet bērni to pajautāja. Un tā nu mēs kopā izdzīvojām mirkļa burvību.
Katrā no mums mīt bērns, tāpēc ir svarīgi ATCERĒTIES, ka katrs mirklis ir mūsu dzīves ziedonis. Un bērni to zina ļoti labi. Un arī mēs to zinām, tikai esam mazliet to aizmirsuši.
Un tagad - ATCERĒSIMIES!
Un protams! Vislielākais paldies maniem prieka radītājiem un mazajiem palīgiem fotogrāfijas mājasdarba izveidē - māsīcai Katrīnai Annai un brālim Norbertam! :)
Jebkurā mirklī Tavs gribu var pārvērsties par Tavu negribu, tāpat kā Tavs negribu par Tavu gribu. Un gribi Tu to vai negribi. Tā vienkārši notiek. Un ne jau tāpēc, ka runa šeit būtu par Tavu gribu vai negribu, bet gan par mīlestību un bailēm. Par vienīgajiem pretstatiem šajā pasaulē. Par vienīgajiem pamatiem šajā pasaulē. Par vienīgo Tevi. Un šo spēku cīņu Tevī.
Minūtes it kā skrien neapturami. Un atpakaļ vairs nenāk. Nekad. Kas bijis, tas bijis. Ir tikai mirklis, mirkļu fragmenti, mirkļu savienojumi. Tu tieši šeit un tagad. Tagad un šeit, nevis tad un tur. Bet varbūt Tu vēl esi un būsi tad un tur? Bet kas Tev to apsolīs? Kas Tevi tik ticami apmānīs? Tikai un vienīgi Tu pats sevi māni, piekrāp, melo sev. Nevienam citam Tev nav jāatbild, par citu rīcību Tev nav jāuzņemas atbildību. Mēs visi vieni paši dzīvojam savā laika realitātē. Bet būdami vieni mēs ne vienmēr esam vientuļi. Vientulību radi tikai Tu pats, tādēļ iznīcināt to arī spēj tikai Tu pats nevis kāds cilvēks, kas ienāk Tavā dzīvē. Nojaucot vientulību un sadraudzējoties un iemīlot savu iekšējo balsi, kas esi Tu pats, Tu palaidīsi vientulību, Tu atklāsi klātesamību.
Manī dzīvo mans labākais un mīļākais draugs, bet tik daudzas reizes esmu viņu maldinājusi, mānījusi, piekrāpusi un melojusi tam. Bet tas vienmēr uzticīgs. Vienmēr. Tas vienmēr man tic un paļaujas uz mani, un nekad, nekad nenosoda. Vienmēr uzklausa. Vienmēr pažēlo. Vienmēr ir blakus. Un tieši tagad es atkal gribu tam atvainoties par savu cilvēcisko dabu. Par sevis pašas radītajām, saucamajām grūtībām un nevarībām, un negribēšanām, un ciešanām. Un gan jau šāds mirklis pienāks atkal. Attīrīšanās, lai dvēselīte ir balta, balta kā gulbis.
Un tagad izslēgsim gaismu. Lai atnāk tumsa. Un mēs atkal ieraudzītu gaismu tās pilnībā.
Tik vienkāršs vārds. Nenoliegsim, ka arī skaists vārds. Iespējams dažiem mīļākais vārds, bet citiem nodrāzts vārds.
Mīlestība kā milzīgs avots pilda mani Ar savu ziedu smaržu, Kas apbur mani nemanāmi, Gribas baudīt mirkli dievišķo. Mīlēt, dot un brīvam būt, Kā arī gaišo laimību baudīt, Tas liek tev priekā smaidīt, Saplūst vienā veselā. Es mīlu to, kas man ir dots, Un to, ko sirds vēl radīt steidz.
Mīlestība ir dziļas, uz cilvēka iekšējo pasauli vērstas un noturīgas jūtas, kas rodas pret kādu citu cilvēku, cilvēku grupu vai personai nozīmīgu parādību. Mīlestība parasti izpaužas mijiedarbībā ar dzimumdziņu. Tās ir vienas no cilvēka augstākajām jūtām.Tas ir īpašs psihofizioloģisks stāvoklis, kas cieši saistīts ar augstāko nervu darbību. Dažas mīlestības izpausmes, kā pieķeršanās un uzticība, ir novērojamas arī augstāk attīstītajiem dzīvniekiem.
Pamatojoties uz izpētītajām versijām par mīlestības iedarbību uz cilvēka prātu, atklāts, ka liela daļa no hormoniem, kas iemīloties nokļūst cilvēka smadzenēs, ir pozitīvi iedarbojušies uz cilvēka psihi un palīdz uzlabot domāšanu. (ņemts no Vikipēdijas)
Šī bija pirmā reize, kad lasīju Mīlestības definīciju. Jebkādu. Un kā? Esmu mazliet vīlusies. Ne jau definīcijā. Bet gan tajā, ka cilvēkiem viss vienmēr ir jādefinē. Zinātniski jāpierāda. Jāpieliek klāt birka - kas ir kas un kas nav kas. Tu vari pieredzēt kas ir kas un kas nav kas tikai pats - neviena definīcija tev nedos to, ko Tava pieredze. Un mīlestība ir tieši tas, ko nevar iemācīt, tā ir jāpieredz. Bet. Bet bieži sev jautājam - kā? Kā lai es zinu, ka tā ir mīlestība? Nu - es uzskatu, ka galvenais ir nešaubīties, bet gan uzticēties sev, savai iekšējai balsij. Nenormāli grūti. Jo mēdz būt šaubas. Bet kā būtu, ja Tu beigtu šaubīties un ticētu sev? Tu esi savas laimes kalējs. Tu un vienīgi Tu.
Laikam jau pavasaris atnācis.
Aprīlī un maijā sola jaunas tikšanās.
Šis dzejolis pie manis nonāca jau 2006.gadā, un vēl joprojām smuki stāv kladē ierakstīts. Jā, jā - un atkal Imants Ziedonis.
Es tevi gribu
Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties.
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.
Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties,
Un tūkstošiem jūdžiem būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.
Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bija traks, un tavs skatiens bij' prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij' sātīgs.
Tavs augums kā rudzu maize bij' sātīgs,
Tā zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta,
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.
Šī zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.
Skatuves mašīnisti: Kaspars KŪRIŅŠ, Māris JAUNZEMS
Producente: Ilona MATVEJEVA
Pirmizrāde: 10.04.2012.
Pēc “Mirušo dvēseļu” panākumiem Kirils Serebreņņikovs, viens no
vadošajiem Krievijas režisoriem, atgriežas Nacionālajā teātrī. Šoreiz -
ar 19. gs. spilgtākās un noslēpumainākās ekspresionisma drāmas “Voiceks”
iestudējumu. Tās autors – Georgs Bīhners miris 24 gadu vecumā, atstājot
darbu, ko nu jau gandrīz 200 gadus režisori uzskata par vienu no
aizraujošākām lugām, kas atvērta plašām interpretācijas iespējām.
Mūsu versijā Voiceks ir melnstrādnieks mūsdienu mākslas galerijā.
Galerijas īpašnieks Kapteinis kā nākamās izstādes tēmu definējis
jautājumu “kas ir cilvēks?”, un uzaicinātie mākslinieki gatavo darbus,
pētot cilvēka iespēju robežas. “Mazais cilvēks” Voiceks kļūst par
izpētes objektu. Cilvēks, kura paša mērķi un sapņi ir sīki un
nožēlojami, kļūst par lielu personību izpētes objektu.
/Teksts no Latvijas Nacionālā teātra mājaslapas/
Nu ko?
Pēc izrādes ģenerālmēģinājuma uz mājām gāju ne pa zemi. Un sajūta - laimes.
Godīgi sakot, es pat nespēju pateikt, kas "paņēma" mani. Lai gan.
Pirmām kārtām - neteiksim, ka uz ģenerālmēģinājumu bija maz cilvēku. Tātad atklāta jūtu paušana samērā neiespējama. Bet kaut kas vairāk kā "es" ņēma virsroku, un notika brīnums. Es pēkšņi jutu tauriņus, es pēkšņi atdzīvojos, es pēkšņi iekļuvu TUR iekšā. Kur? Nu tas tikai pašam ir jāatklāj. Un tomēr nespēju novaldīt jūtu uzplūsmu - pie izrādes beigām bija slapji vaigi. Asaras krita nemanot, viegli, bet man par brīnumu, patiesi un īsti. Ja parasti mēs turamies un spējam apvaldīt savas asaras, tad šoreiz es pat nepamanīju, cik ļoti Voiceks bija mani ievilcis sevī, vai drīzāk cik ļoti es viņu biju ievilkusi sevī. Voiceks - mans ekspresionisma pārdzīvojums.
Nav jēgas stāstīt par ko ir izrāde - ir jāredz. Nu arī ja beigu beigās nepatiks.
Un Serebreņņikovs. Dimants. Šoreiz es pat nespēju pateikt, ko es domāju par viņu. Viņam ir tāds lidojums un skatījums, nu tāds, ka tev nav ko teikt. Viss. Un pats labākais - kā viņš pats saka - izrādē nav simbolu, viss ir tā, kā tas ir. Lai gan ne visi tā padomās. Cilvēks ar skaistu dvēseli. Ar savu jūtu pasauli, ar savu skaistumu. Un man šķiet, ka es sajutu. Ļoti. Teikšu vienu - man ir vēl viens mākslinieciskais favorīts.
Un kameru izmantošana izrādē - pavisam cits skatījums. Atklājas tā trešā dimensija. Kamera kaut kā spēj ierakties kaut kur dziļi, dziļi, dziļi. Tu skaties un pazūdi, aizmirsties. Tu ierocies arī aktierī. Un skaņas, mūzika - tik tā vien ir vērts noskatīties šo izrādi.
Par aktieriem. Mācoties pie Laura Gundara par dramaturģiju un raksturiem, esmu iemācījusies arī uz teātri un aktieriem paskatīties daudz, daudz citādāk. Un aktieri mani pārsteidza (paldies arī režisoram) - ar kustībām vien KATRS no aktieriem radīja sava tēla raksturu vai tipu. Ivars Puga un Uldis Dumpis - pavisam kas jauns ikkatram skatītājam. Grasbergs - fantastika. Kažociņa, Kaimiņš - tieši tas, kas vajadzīgs. Jaunie aktieri arī sevi lieliski parāda. Patiesībā - mirklī, kad aktieri paklanījās skatītājiem, tikai tad es sapratu, ka katrs no viņiem tur iederas - neko pielikt, neko atņemt. Darbs ir ieguldīts pamatīgs. Aktieri patiešām lieliski.
Izrādes beigas - pilnīgi piekritīšu Serebreņņikovam, ka turpināt nu noteikti neko nevarēja. Pēdējā mirklī tieši pie sevis nodomāju - nu gan viss, vairs nekam nav jēgas. Un jā - izrāde beidzās.
Es nespēju te izlikt visu, ko sajutu es. Bet viens gan - esmu laimīga un priecīga. Jo dzīve viss notiek tā, kā tam jānotiek. Kā es to gribu. Sakritību nav. Šī izrāde ir mūžā paliekoša. Paldies!
Tā ir mana šī gada sensācija!
Un cik labi, ka uz trešdienas izrādi biļetes jau guļ manā makā! Šķiet, ka būs vēl trešā reize. Man ar vienu nepietiek. Tur ir, ko redzēt vēl un vēl. Man.
