Šodien biju uz Nacionālā teātra Jaunās zāles izrādi/ģenerālēģinājumu "Galvas maiņa", kurā galvenās lomas spēlē Ainārs Ančevskis un Ivars Kļavinskis (abu aktieru uzvārdi tā smuki rīmējas). Un patiesībā kaut kas jau paķēra. Vēlreiz varēju pārliecināties par to, ka divi un pat viens cilvēks var radīt teātri. Dziļu teātri, kas mirkļos kļūst par dzīvi, realitāti.
Man ļoti iepatikās tas, kas ir teikts par šo izrādi teātra mājaslapā :
"Tu piedzimsti. Iemīlies pasaulē. Iemīlies dzīvē. Atklāj. Mācies.
Attīsties. Iepazīsti pasauli. Sākumā neredzi visu kopumu, redzi tikai
sevi pašu. Un nodarbojies tikai ar to, lai šis „pats” justos labi.
Pašapliecinies. Lai iegūtu cieņu, lai būtu labi. Lai tiktu pie labumiem.
Viss tikai tādēļ, lai būtu patīkamāk būt pašam ar sevi tajā vidē, kurā
esi iemīlējies. Pasaulē. Dzīvot. Taču visu šo periodu tu cīnies.
Galvenokārt cīnies ar sevi. Cīnies, lai nenovirzītos no kursa. Cīnies ar
saviem impulsiem, kas neatbilst izvēlētajai dzīves perspektīvai. Cīnies
ar dzīvi, kurā esi tik ļoti iemīlējies, ar to, ko dzīve tev pamet
priekšā. Ar netaisnību. Un visbeidzot tu cīnies ar citiem cilvēkiem. Ar
cilvēkiem, kas cīnās ar sevi. Ar cilvēkiem, kas bēg no būtiskākā. Ar
cilvēkiem, kas bēg no cilvēciskas saiknes. Bet būt tādam cīnītājam -
vai tam ir jēga?"
Un Riharda Zaļupes mūzika tik neitrāli labi ieslīdēja izrādē, paspilgtinot būtiskākos momentus, ka sajutu, cik ļoti liela nozīme tomēr IR mūzikai. Manī mūzika vienmēr ir mitusi, un svarīgākais - dažāda. Katram mirklim sava nots. Vārdiem ir viens liels, liels trūkums - nekad nevarēsi aprakstīt savas emocijas un mirkļu burvību, tāpat - ir neiespējami aprakstīt mūziku, tāpēc jau ir notis, nevis vārdi.
Pēc izrādes pēkšņi uznāca radošais un rakstošais. Nu tāds riktīgi pamatīgais. Vispār šo laiku (manu mīļāko laiku) es saucu par pavasara vasaru - un es patiešām nemāku aprakstīt, kas tā ir pa sajūtu - tā ir smarža, skaņa, sajūtas un redzamais - viss kopā. Pēc tik filozofiskas pusotras stundas, šīs pavasara vasaras sajūtas un Puškina piemineklis šodien uzjundīja jau mazliet aizmirstas sajūtas. Pa skaisto. Sēdēju parkā un kaifoju no šīs sajūtas.
TREŠDAĻA
Vienu trešdaļu no savas dzīves mēs pavadām sapņojot.
Otru trešdaļu mēs izliekamies par to, kas nemaz neesam.
Un ko tu iesāc ar savu pēdējo trešdaļu?
Pat tajos mirkļos tu neļauj sev būt, vienkārši būt.
Ikreiz, kad es gribu būt - mani apstādina mana otrā trešdaļa,
Tai bail, ka to atklās, ka pazudinās.
Bet mana pirmā trešdaļa pēdējo uzskata par nevērtīgu,
Nemaz nevajadzīgu.
Es gribu, lai tās sadzīvo.
Vienalga kā.
Un tās savākt spēju tikai es.
Taču - cik ļoti es tās gribu savākt vienā veselā?
Vēl nezinu.
Bet atcerēšos.
PARKĀ
Sēžu es parkā, kur neiederos nemaz.
Uzvalkos, kostīmos tērpti cilvēki klaiņo te apkārt,
Risinot smalkas un greznas sarunas.
Bet es tikai sēžu un rakstu.
Par cilvēkiem un dabu.
Kam šiem glaunajiem pastaiga vajadzīga?
Ne jau dabu viņi meklē,
Viņi mieru dabā meklē.
Dabai ir savs miers un cilvēkam savs.
Nevajag abiem dalīties tajā.
Var vienoties, saplūst, bet ne dalīties.
Es šeit meklēju, kā saplūst.
Neesmu vēl atradusi.
