Nu ko? Beidzot ir pienācis ilgi negaidītais un tajā pašā laikā jau droši vien arī gaidītais mirklis - vasaras pēdējā diena, jo jau pirmdien jākrāmē jaunajā skolas somā jaunās burtnīcas, grāmatas, penālis ar jaunajiem zīmuļiem un pildspalvām jeb vienkārši jāapmeklē pirmā lekcija. Tagad, sēžot uz terases patīkamajā saulītē, saprotu, cik vasara tomēr ir bijusi emocijām pārbagāta. Tas vai tā ir bijusi labāka vai sliktāka par iepriekšējo neņemšos vērtēt, bet citādāka jau nu noteikti. Citādāka, jo šoreiz svarīgi ir bijuši sīkumi jeb tie mazie mirkļi, kurus tu pēkšņi apzinies un noķer, piefiksē. Tad ir labi, vairāk kā labi. Vēl šodiena ir likusi man saprast, ka tik daudz esmu iemācījusies jeb atkal atcerējusies - cik pacietīgai ir jābūt, cik laipni ir jāizturas pret VISIEM cilvēkiem, jo nekad nevari zināt, kur tev viņu nāksies sastapt nākamo reizi, cik labi strādā cēloņu un seku likums, cik ļoti svarīgi ir atrast arī laiku sev, mieru, cik svarīgi dažkārt ir paklusēt un citreiz atkal neklusēt, cik ļoti svarīgi ir darīt to, ko tu gribi un cik ļoti maz mēs zinām, ko gribam, cik grūti ir vienkārši tāpat mīlēt sevi un citus, cik ļoti vienmēr vajag meklēt cilvēkos kaut mazu sīkumu, kas tev viņā patīk, cik ļoti svarīgi ir pateikties un piedot un cik svarīgi ir draugi. Tā teikt šovasar esmu dabūjusi gan ar bomi pa galvu, gan tikusi glaudīta, bet svarīgais ir tajā visā atrast kādu mācību, kādu dzīves gudrību un vēl nozīmīgāk - TO NEAIZMIRST.
Un vēl - vienmēr meklējiet jeb gaidiet atbildes uz saviem jautājumiem, jo tās atnāks. Lūk, piemērs - vasaras sākumā, strādājot restorānā no rītiem, kad nebija cilvēku, bieži domāju par laiku - par to, cik gausi tas velkas vienu brīdi, taču citkārt tas aizskrien vēja spārniem, kā arī par to, kas tad īsti ir laiks. Es atradu atbildi - laiks ir vienīgi pārmaiņu izpausme. Ja nebūtu laika, mēs nespētu noteikt savu attīstību vai tieši otrādi degradāciju.
Daži mirkļi, kas palikuši prātā citādāk -
Vērtīgākais atklājums
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru