Dzīves grudrības multfilmās

Ir tāds teiciens : "Katrā pasakā ir sava daļa taisnības." Iespējams kāds tam nepiekritīs, bet es neliegšos un teikšu, ka man vēl joprojām patīk lasīt pasakas (biežāk gan tās sanāk lasīt mazajam brālim) un skatīties multiplikācijas filmas. Šoreiz stāsts gan nebūs par Tomu un Džeriju, vai par kādu no jaunajām, "krutajām" multenēm ar "foršajiem" supervaroņiem, kuriem nav citu ko darīt kā ar savām super spējām piekaut, nogalināt visus ļaunos pēc kārtas. 

Es vienmēr esmu devusi priekšroku pilnmetrāžas multfilmām, kurās attēlotie varoņi izskatās daudz mīlīgāk un iziet cauri dažāda veida emocijām, izjūtām un notikumiem. Jau kopš pašas bērnības mana mīļākā multene ir bijusi "Pelnrušķīte", kā arī katru vakaru mammai liku lasīt šo pasaku. Cik sevi atceros, šo multeni neskatījos tikai tāpēc, jo sapņoju par savu skaisto princi. Nē. Man daudz vairāk patika pati Pelnrušķīte, kā personība. Iespējams tas bija tas ideāls, kam bērnībā vēlējos līdzināties vai kuru sasniegt. Viņa ir strādīga, laipna, mīļa, izpalīdzīga un galvenais, kas no viņas staroja bija beznosacījumu mīlestība. Pelnrušķīte nešķiroja cilvēkus, viņa visus mīlēja. Lūk, tas ir skaisti! Princis bija tikai kā papildus saldējuma porcija. Un šī dziesma vienmēr ir bijusi mana favorīte, kurai VIEMĒR jau kopš agras bērnības esmu dziedājusi līdzi.

Un viņas krustmāmiņa. Tas ir tikai kā pierādījums, ka mums grūtos brīžos vienmēr kāds ir līdzās, un tās savukārt ir vienas no svarīgākajām būtnēm - mūsu sargeņģeļi jeb pavadoņi, vai kā citādāk katrs tos mēdz dēvēt. 

Katra multfilma ir zelta vērta. Un vēl man ļoti mīļa filmiņa ir "Karalis Lauva". Manuprāt, šajā multfilmā ir ielikts viss, ko vajadzētu bērnam iemācīties par dzīvi. Tas ir vislieliskākais dzīves paraugs - gan cēloņu un seku likums jeb darot sliktu citam, tu dari slikti pats sev; par draudzību un mīlestību jeb cik ļoti šie vārdi kopā ir svarīgi - tavs labākais draugs (cilvēks, kuru tu pazīsti, pieņem tādu, kāds viņš ir) ir arī tava radniecīgā dvēsele, tava mīlestība. Par to, cik svarīga ir draudzība - piemēram, man ļoti iepatikās tas, ko Timo un Pumbā teica, kad abi ieradās, lai palīdzētu Simbam atgūt viņa zaudēto karaļvalsti : "Mēs cīnīsimies par šo ar tavu tēvoci? (rādot uz noplukušo apkārtni, kāda tā bija palikusi pēc Naga valdīšanas) Stāvoklis ir briesmīgs! Bet, Simba, ja tas tev ir svarīgi, mēs būsim līdzās līdz galam." Viņiem nebija svarīgi kaut kādas mantiskās vērtības, viņi bija gatavi palīdzēt savam draugam, jo to ļoti mīlēja. Manuprāt, daudzi par šādu draudzību ir aizmirsuši, jo ja tev nav Pradas somiņas vai DKNY kurpes, tad tu nevari būt mans draugs.
Arī patīkami ir skatīties uz Simbas izaugsmi - gan fizisko, gan garīgo. Viņš nenogalināja nagu, jo saprata, ka viņš nav tas, kuram kāds ir jātiesā vai jānosoda. Un tas ir brīnišķīgi, jo tik bieži mēs aizmirstam, ka atdarīšana atpakaļ jeb sodīšana tik un tā beigu beigās tik vērsta pret mums pašiem.
Katram tēlam šajā multenē ir liela nozīme un mācība bērnam. Pats interesantākais ir tas, ka šī filma bija pirmā Disneja studijas multfilma ar viņu pašu radīto oriģinālo scenāriju (tas netika paņemts no kādas jau sarakstītas grāmatas vai pasakas). Šī multene ir veidota, ietekmējoties no Bībeles stāstiem par Mozu un Jāzepu, kā arī no Šekspīra "Hamleta", tāpēc patiešām nav brīnums, ka šī multfilma ir izdevusies tik lieliska un dzīves gudra.