Cik ilgi tu dedzināsi manu miesu?

Es atradu sērkociņus tavā jakas kabatā.
Ilgi domāju, kam tev tie ir vajadzīgi.
Cigaretes tev riebjas,
Sveces tu aizdedzini ar kamīna šķiltavām.
Neticu, ka tev patīk tos dedzināt tā pat vien.
Tu esi pārāk mērķtiecīgs, lai lieki notriektu laiku.
Es sēdēju un domāju.
Par uguni un tevi.

Tu man nekad nebiji teicis,

Ka ikreiz, kad mēs tiekamies,

Tavā kabatā ir sērkociņi.

Ar tiem tu radi uguni.

Tu dedzināji manu prātu,

Tu dedzināji manu miesu.

Tu dedzināji pats sevi.

Jo iekšā nespēji iekļūt.

Šī mazā sērkociņu kastīte

Tagad pavisam nevīžīgi stāvēja tavā kabatā.

Tā nav aiztikta jau labu laiku.

Ar grūtībām attaisīju to vaļā,

Izņēmu vienu sērkociņu

Un aizdedzināju to.

Liesma bija burvīgās krāsās.

Taču uzreiz nometu to zemē.

Es to sajutu – ne tikai savā miesā,

Bet arī garā.

Tā liesma, ko tu tik ilgi un centīgi,

Biji mēģinājis aizdegt,

Beidzot dedzināja.

Spēcīgi dedzināja sirdi.

P.S. Derētu pamatīga ruma deva pēc dedzināšanas.

11.novembris

Un klāt jau ir novembris... Teikšu godīgi  - viens no maniem vismīļākajiem mēnešiem, jo, manuprāt, šajā mēnesī savācās visas Latvijas un latviešu emocijas kopā. Tas ir tāds mistisks laiks, kad pat gaisā ir jūtams latviskums. Pavisam nesen abi ar brāli netīšām (lai gan kas ir netīšām) mammai teicām, ka ir sajūta, ka ir karš - tāds karš, par kuru mācījāmies no vēstures grāmatām - cīņa par Latviju, par mums - latviešiem. Īpaši pastaigājoties pa mežu, sajūta, ka te pat kaut kur skrien mūsu karavīri, kas ticēja un tic vēl jo projām.

Šoreiz neko daudz negribu rakstīt. Emocijas, lai runā pašas. To ir daudz. Vakar tīri nejauši (atkal "nejauši") nokļuva uz Mārtiņa Brauna koncertu, kur viņam palīdzēja Niks Matvejevs. Fantastisks koncerts ar īstām emocijām. Braunam ir talants, ko, manuprāt, mēs jaunā paaudze vēl neesam novērtējuši. Šodien man skan tikai Brauns.

Par Latviju, latviešiem, mīlestību un ticību! Iededz šovakar svecīti.