pirmdiena, 2012. gada 20. februāris

Publikācija


„Nākošais referendums var būt par Latvijas pievienošanu Krievijas federācijai!” (R.Dzintars)

Šo sestdien, 18.februārī, norisināsies referendums, kurā Latvijas pilsoņiem būs iespēja izteikties -  būt vai nebūt Satversmes grozījumiem, kas paredz, ka krievu valodai Latvijā tiks piešķirts otras valsts valodas statuss. Daudziem šī tautas nobalsošana šķiet absurda, bet kā gan mēs tik tālu esam nonākuši?
Latvieši jau vairākus gadu simteņus sevi ir uzskatījuši par cietējtautu - kalpiem, kuri klanīsies un locīsies citu priekšā. Mūždien sāpīgās situācijās tiek pieminēta okupācija, kas ir apspiedusi un nav ļāvusi pietiekami attīstīties latvju tautai. Man jau šķiet, ka šādi aizbildinājumi ir muļķīgi. Mūsdienu sabiedrības lielākā daļa nemaz nav piedzīvojusi šo negatīvo notikumu, tomēr gausties latvieši par to māk, un kā vēl. Šī žēlošanās tikai parāda, cik ļoti latviešiem patīk būt par upuriem,  kuriem jūt līdzi, kurus slavina caur bēdu. Bet varbūt tieši tagad, pirms referenduma, mūsu tautai ir beidzot jāapzinās, kāds varens spēks mīt latviešos?
Vai tad Latvijas vēsturē ir pārāk maz piemēru tam, ka mazs cinītis gāž lielu vezumu? Un kur tad paliek mūsu drosmīgie strēlnieki, kas ticēja brīnumam, kas pārvarēja bargi auksto ziemu, kas bija bezbailīgi un droši cīnījās par tautu Tīreļu purva laukos. Vai viņu darbs un panākumi bija veltīgi? Personiski es vienmēr esmu apbrīnojusi šo vīru drošsirdīgumu, pašpārliecinātību par sevi, latvieti. Viņu rokas ne mirkli nenodrebēja, tēmējot nāvējošās lodes vāciešu virzienā. Viņi zināja, ka diemžēl šī ir vienīgā iespēja, lai dzīvotu kā latvietis. Taču nepārprotiet – es nevienu nevēlos musināt, lai saceltos pret krieviem. Strēlniekiem nebija izvēles iespējas, bet MUMS IR. Runāsim. Stāstīsim. Iedvesmosim. Parādīsim, ka arī latviešiem ir kaut kas svēts. Ļausim, lai Lielvārdes josta vieno latviešus ar citādajiem, svešajiem. Padarīsim valodu par augstāko tautas vērtību. Tāpat jau latviešu valodā ir jūtama milzīga krievu valodas ietekme. Savukārt Latvijā – daļēja rusifikācija.
 Vai tiešām latviešiem ir jāatņem visdārgākais un vērtīgākais – valoda -, lai viņi apzinātos savu identitāti? NĒ! Teiksim skaļu un pārliecinātu NĒ! Mūsu miesu var kropļot, cik vien uziet, cik vien spēka un varēšana. Bet garu neiznīcināt nekad. Tas dzīvos mūžīgi. Mūsu gars runā caur valodu – latviešu valodu.
 Kāda gan kļūs mūs kultūra, ja atļausim svešai valodai tajā ielauzties? Var jau būt, ka dažam patiks labāk, ja sēdēs ziemā latvietis uz akmens koši sarkanās biksēs ar vaļenkiem kājās, pūšot tāšu stabulīti. Līdz tam jau nemaz nav tik tālu. Pēc tam vēl skaidrā krievu valodā Dziesmu svētkos skaļi dziedāsim „Bēdu, manu lielu bēdu, es par bēdu nebēdāj”. Bet varbūt tomēr ir jābēdā?
Vai vēl vispār atceraties, kā izskatās, garšo un smaržo LATVIETĪBA? Plašs rudzu lauks, kam aiz muguras stāv tēvišķais un zaļais mežs. Rudzu vārpas nobriedušas, pilnas smagiem graudiem. Dažviet pavīd arī zilās rudzu puķes, kas līgani šūpojas maigajā dienvidu vējā. Jakas kabatā stāv dzidrs un sulīgs ābols, kas tikko plūkts no devīgās ābolmātes. Netālu čurkst dzidrs avotiņš, kam dibenā guļ oļi apaļie. Mati viegli plīvo vējā, saule iekrāso vaigus sārtus. Lauku ceļš, kas ved uz mājās, kur nama priekšā sēž mūžam labsirdīgā vecmāmiņa, adot siltas zeķes, zābaciņus. Mutē jūtama tikko no krāsns izņemta rudzu maize ar nule sakulto sviestu. Uz galda stāv māla krūka, kurā greznojas visas pļavas princeses un prinči. Blakus tai stāv mākoņpelēka kanna ar nesen slauktu pienu. Mīļas rokas, mīļi vārdi, laipns smaids. Vai tas viss jau ir pazaudēts, iekritis melnajā akacī? Vēl ne. Bet ir jārīkojas, vairs nevar sēdēt uz vecā dīvāna un īdēt. Vai tiešām vēlies, lai tavi latvieši kļūst par „krievviešiem”?
Nekad neesmu vēlējusies apvainot kādu, kas runā citā valodā. Bez dažādības pasaule būtu viena vientuļa vieta. Ikvienam ir tiesības uz unikalitāti. Vai divas valodas sniedz pašpārliecinātību. Es uzskatu, ka vairākas oficiālās valsts valodas tikai liecina par tautas šķelšanos, lielīšanos savā starpā, pašpārliecinātības trūkumu. Bet patiesībā tā jau nemaz nav. Ikviens Latvijas pilsonis ir pašapzinīga personība, kuras lielākā vēlme ir dzīvot Latvijā. Citas dzimtenes tiem nav. Pat krieviem, kas šeit dzimuši. Krievijā viņus neviens negaida, taču Latvijā tiem vienmēr būs plaši atvērtas durvis. Latvija mīl cilvēkus, tā dod patvērumu un drošības sajūtu, tā saudzē.
 Latvieši tomēr ir arī ļoti toleranta tauta, kas ciena ikvienu. Jā, protams, tas var likties pārāk pārdroši teikts, taču ielūkosimies mūsu ikdienas dzīvē. Piemēram, kas šobrīd ir Rīgas mērs? Ak jā, pareizi. Tas taču ir krievu tautības žurnālists un politiķis Nils Ušakovs. Ikviens latvietis var būt patiešām pateicīgs par to, ko Ušakova kungs ir darījis Latvijas labā. Mēs viņu nenopeļam. No Ušakova nāk tāds savāds siltums. Arī viņš mīl Latviju. Citādāk jau viņš necenstos, bet gan vienkārši aizsietu mums acis un spraustu batonus ausīs. Bet vai tiešām otra valoda veicinās šīs valsts labklājību? Jau tā valdība kaļ plānus, kā veicināt to, lai pēc iespējas vairāk Latvijas jauniešu paliktu un studētu savā dzimtenē. Bet ja krievu valoda iegūs oficiālas valodas statusu, tad diez vai tas motivēs jaunās paaudzes palikšanu savā tēvzemē. Mūsdienās cilvēkiem tāpat jau ir grūtības atrast darbu krievu valodas nezināšanas dēļ. Vai tiešām valdība vēlās arī palielināt bezdarba līmeni?
Aktieris Vilis Daudziņš saka : „Uz referendumu ir jāiet, lai pēc tam nebūtu kauns bērnu un mazbērnu priekšā.”[1] Pilnīgi iespējams, ka daudziem latviešiem šī tautas nobalsošana ir vienaldzīga jeb vienkārši pie kājas. Bet padomājiet par saviem bērniem un viņu pēcnācējiem! Vai viņiem vispār būs iespējams iepazīt īstos latviešus? Vai viņi sevī jutīs latviešu gēnu? Pēc vairākiem gadiem, kad bērni būs pieauguši, viņi jautās, kā tad agrāk dzīvojām. Viņiem nebūs skaidrs, kāpēc zaudējām savu valsti, kāpēc bijām tik vienaldzīgi. Taču uzsāk cīņu tad jau sen būs par vēlu. Ļauj arī saviem bērniem būt brīviem un latviskiem.
Kā jau zinām, krievi ir diez gan karstasinīga tauta, tāpēc viņiem pašlaik šķiet, ka vēlamies viņus iznīcināt vai nolīdzināt līdz ar zemi. Bet tur jau tā lieta – neviens jau nav pret KRIEVIEM, VIŅU KULTŪRU. Līdzīgi uzskata arī aktieris Gundars Āboliņš : „[..]ar ļoti lielu cieņu pret krievu valodu, ar lielu cieņu pret krievu kultūru, un ar lielu cieņu pret ikvienu krievu vai krieviski runājošu vai citādi saprotošu cilvēku, kurš dzīvo Latvijā, es ar tīru sirdsapziņu iešu un balsošu pret. Pret krievu valodas statusa maiņu. Un nevis pret krievu valodu.”1 Šajā zemē latviešu valodai ir jābūt kā elementam, kas vieno, nevis sašķeļ dažādos pilsoņus. Un tieši latviešiem ir par to jācīnās, jāpierāda, ka mūsu tautai ir vajadzība un nepieciešamība eksistēt starp citām pasaules tautām un kultūrām.
Arī Imants Ziedonis savā jaunākajā dzejas krājumā „Vēl ko” netieši aicina latviešus, doties un izdarīt vienīgo un pareizo izvēli, parādīt savu viedokli un stingrību :
Kā kviešu laukā kvieši
Saaugam blakus cieši
Latvieši, latvji, latvieši.
Kā kviešu laukā kvieši
Kopā līgani līgo lauks.
Un mūs nesajauks,
Tā mūs sauca un sauks
Latvji, latvieši.
Kā zaļi meži
Turamies pie dieva zābaka cieši
Latvieši.
Ne vienmēr mēs esam turējušies kopā cieši kā varenais mežs, taču ikvienā latvietī mīt neatkārtojams koka spēks. Vai tiešām ir jēga šo spēku pazaudēt un atdot citiem? Pilnīgi iespējams, ka attapsimies tikai tad, kad būsim jau paverdzināti kā zirgi. Krievija izmantots tautas nesaskaņas, lai pakļautu iedragāto valsti. Šis „pieņemšanas” process liksies dabisks, pieņemams un nesāpīgs. Tikai tad, kad Krievija Latvijai parādīs savu īsto dabu, cilvēki vaidēs un nožēlos. Vēlēsies atgūt savu latvieti, kas garā mīt.
„Esam atkāpušies jau tik tālu, ka aiz muguras soļa attālumā ir bezdibenis, kurā var pazust viss, par ko latvieši kopš neatminamiem laikiem cīnījušies. [..] Jāliek saprast katram Latvijas cilvēkam – latviešu valodu aizskart ir aizliegts. Tas mums ir tāds pats svētums kā mūsu mātes vai bērni. Latviešu valodas dzīvība Latvijā nozīmē arī pašas Latvijas dzīvību,”[2] saka Raivis Dzintars. Ne jau referenduma rezultāts par labu latviešu valodai kaut ko mainīs. Tautas nobalsošana ir, kā zīme tam, ka LATVIEŠIEM beidzot ir jārīkojas un jāpierāda, ka arī mēs esam kaut kā vērti, ka esam savas neatkarības cienīgi. Mūs neiznīcinās kā tāds nezāles. Mēs iesim un darīsim – cīnīsimies par Latviju, savu tēvzemi!
Nepaliec vienaldzīgs arī Tu – ej un izsaki savu viedokli! Dzimtā valoda ir māte un mūsu pamats. Latvji, latvieši – uz priekšu!




[1] Portāls nra.lv, „Daudziņš : uz referendumu jāiet, lai pēc tam nav kauns bērnu priekšā”, 2012.g. 12.februāris, http://zinas.nra.lv/latvija/65933-daudzins-uz-referendumu-jaiet-lai-pec-tam-nav-kauns-savu-bernu-prieksa.htm
[2] Politiskās partijas VIENOTĪBA oficiālais izdevums, Raivis Dzintars, PRET pārkrievošanu! Vienkārši un izšķiroši., 2012.g. 12.februāris