piektdiena, 2012. gada 31. augusts

Vasaras pēcgarša, pēcsmarža un pēcsajūta

Nu ko? Beidzot ir pienācis ilgi negaidītais un tajā pašā laikā jau droši vien arī gaidītais mirklis - vasaras pēdējā diena, jo jau pirmdien jākrāmē jaunajā skolas somā jaunās burtnīcas, grāmatas, penālis ar jaunajiem zīmuļiem un pildspalvām jeb vienkārši jāapmeklē pirmā lekcija. Tagad, sēžot uz terases patīkamajā saulītē, saprotu, cik vasara tomēr ir bijusi emocijām pārbagāta. Tas vai tā ir bijusi labāka vai sliktāka par iepriekšējo neņemšos vērtēt, bet citādāka jau nu noteikti. Citādāka, jo šoreiz svarīgi ir bijuši sīkumi jeb tie mazie mirkļi, kurus tu pēkšņi apzinies un noķer, piefiksē. Tad ir labi, vairāk kā labi. Vēl šodiena ir likusi man saprast, ka tik daudz esmu iemācījusies jeb atkal atcerējusies - cik pacietīgai ir jābūt, cik laipni ir jāizturas pret VISIEM cilvēkiem, jo nekad nevari zināt, kur tev viņu nāksies sastapt nākamo reizi, cik labi strādā cēloņu un seku likums, cik ļoti svarīgi ir atrast arī laiku sev, mieru, cik svarīgi dažkārt ir paklusēt un citreiz atkal neklusēt, cik ļoti svarīgi ir darīt to, ko tu gribi un cik ļoti maz mēs zinām, ko gribam, cik grūti ir vienkārši tāpat mīlēt sevi un citus, cik ļoti vienmēr vajag meklēt cilvēkos kaut mazu sīkumu, kas tev viņā patīk, cik ļoti svarīgi ir pateikties un piedot un cik svarīgi ir draugi. Tā teikt šovasar esmu dabūjusi gan ar bomi pa galvu, gan tikusi glaudīta, bet svarīgais ir tajā visā atrast kādu mācību, kādu dzīves gudrību un vēl nozīmīgāk - TO NEAIZMIRST. 

Un vēl - vienmēr meklējiet jeb gaidiet atbildes uz saviem jautājumiem, jo tās atnāks. Lūk, piemērs - vasaras sākumā, strādājot restorānā no rītiem, kad nebija cilvēku, bieži domāju par laiku  - par to, cik gausi tas velkas vienu brīdi, taču citkārt tas aizskrien vēja spārniem, kā arī par to, kas tad īsti ir laiks. Es atradu atbildi - laiks ir vienīgi pārmaiņu izpausme. Ja nebūtu laika, mēs nespētu noteikt savu attīstību vai tieši otrādi degradāciju.

Daži mirkļi, kas palikuši prātā citādāk - 

  Džins ar toniku, džins ar toniku, džins ar toniku, lej, lej vēēl jeb dodiet man lasīt  Puškinu.

                    Vasaras sākums, Norbis mīl māsu.

       Naktis, spožs mēness, neaizmirstami mirkļi.

          Meklējam sevi ar krāsainiem zīmuļiem.

            Glāze kefīra un klavieres jeb viss vecais kļūst par jauno.

                    Bērnības garša, mans lauku ceļš, pastaigas.

 
      Rutīna - vilciens Majori - Rīga, plkst. 23.30 ar trīs draugiem

                    Jauns sākums ar oranžo.

                                      Vērtīgākais atklājums



trešdiena, 2012. gada 15. augusts

Gogoļa Mirušās dvēseles

"Pa NN guberņas pilsētas viesnīcas vārtiem iebrauca diezgan glīta, neliela atsperu puskariete, kādā mēdz braukāt neprecējušies cilvēki : atvaļināti apakšpulkveži, štābskapteiņi, muižnieki, kam pieder ap simt zemnieku dvēseļu, vārdu sakot, visi tie, kurus sauc par kungiem ar vidēju rocību. Puskarietē sēdēja kungs, ne nu skaistulis, bet viņa vaigs nebūt nebija neglīts, ne visai resns, kaut gan arī ne gluži tievs; nevar sacīt, ka vecs, tomēr arī ne visai jauns. Viņa iebraukšana pilsētā nesacēla nekādu troksni un nebija ne ar ko sevišķu saistīta; tikai divu krievu zemnieki, kuri stāvēja viesnīcai pretī pie kroga durvīm, izsacīja dažādas piezīmes, kas gan attiecās vairāk uz ekipāžu nekā uz tanī sēdošo. "Vai re," viens teica otram, "palūk, kāds ritenis! kā tu domā, vai ar tādu riteni, ja gadītos, varētu līdz Maskavai nobraukt vai ne?" - "Varētu gan," otrs atbildēja. "Bet līdz Kazaņai, es domāju, nevarētu nobraukt?"  - "Līdz Kazaņai nu gan ne," atbildēja otrs. Ar to saruna arī beidzās. Tad vēl, kad puskariete piebrauca pie viesnīcas, tai gāja garām kāds jauns cilvēks baltās, bet ļoti šaurās, īsās kanifasa biksēs un frakā, kas bija mēģināta šūt pēc modes; zem frakas bija redzama krūteža, ko rotāja Tulas adata ar bronzas galvu pistoles veidā. Jaunais cilvēks apgriezās, aplūkoja ekipāžu, pieturēja ar roku cepuri, ko vējš tikko nenopūta, un aizgāja savu ceļu."



Lūk, šādi sākas Nikolaja Gogoļa poēma "Mirušās dvēseles". Nezinātājiem šī pirmā rindkopa var likties nekas īpašs un iespējams nekas daudz sološs, taču, manuprāt, šis ir viens no tiem sākumiem, kas pasaka visu un tajā pašā mirklī arī neko. Tagad, atkārtoti pārlasot poēmas sākumu, saprotu, cik nozīmīgi ir padarīt visu it kā cilvēcīgi ticamu un patiesu, taču ieviešot tajā visā mazliet mistikas. Un tas nostrādā.  Bet šoreiz stāsts gan nebūs par pašu poēmu vai poēmas analīze, bet gan par to, kā esmu iesākusi savu teātra sezonu.
Vispirms jau jāsaka, ka vasaras sākumā domāju, ka būs grūti izturēt šos trīs mēnešus bez teātra, bet tomēr tik traki nebiju, jo kopā vien sanāca kādi divi mēneši, pat mazāk. Tomēr vasarai ir savi plusi - vari beidzot atvērt tās grāmatas, kuras jau sen esi kārojis izlasīt. Taču līdz ko uzzināju, ka Cēsu Mākslas festivālā būs iespēja redzēt Nacionāla teātra "Mirušās dvēseles", ne mirkli nešaubījos, ka es būšu tur. Un ne jau tā pat vien. Iemesls bija tāds, ka iepriekš šo daudz slavēto izrādi nebiju redzējusi, jo vienmēr bija kaut kādi "traucēkļi". Atceros vēl reizi šogad, kad teica, ka pēdējo reizi Nacionālajā teātrī tiks rādītas "Mirušās dvēseles", taču es nekādi nespēju tikt. Un re. Viss sakārtojās, un man bija tā lieliskā iespēja tomēr redzēt šo izrādi. 
Ar mammu nolēmām, ka jāuztaisa riktīga meiteņu diena Cēsīs. Paņēmām vēl līdzi krustmāti un devāmies mazajā izbraucienā. Savus vīriešus šoreiz nolēmām atstāt mājās, jo ir reizes, kad arī meitenēm ir jāpapriecē acis uz aktieriem, kas "Mirušajās dvēselēs" ir tikai vīrieši. Protams, visas kārtis krita uz mani, un tādēļ stūrēšana tika uzticēta man(un man ļoti iepatikās braukt pa Cēsu apli, jā, jā - kā Misters Bīns braukājos). Kā jau īstas dāmas, mēs nolēmām uzpucēties, taču ļaunākais bija tas, ka laiks šoreiz nevēlējās mūs lutināt. Ierodoties Cēsīs, mūsu plānos bija pastaigāt pa pilsētu, jo pēdējā reize, kad te biju, bija  pirms 3 gadiem. Tikko izkāpām no mašīnas, sāka līt. Un pats labākais - mašīnas bagāžniekā atradām tikai vienu lietussargu un tas pats bija maziņais salokāmais. Ātri nolēmām, ka krustmāte var iztikt bez lietussarga, jo viņas mati jau ir čirkaini. Aizgājām uz Cēsu pilsdrupām, taču nokavējām desmit minūtes līdz laikam, kad vēl laiž pilī un izstādē par Latvijas relikvijām. Nu nekas. Izlēmām vienkārši apstaigāt pilsētu, bet pirms tam nopirkām vienu superīgo lietussmēteli. Taču cūcības likums ir nepielūdzams - lietus bija pārstājis. Un arī mazo ķīniešu izbrīnītās sejas lika mums pasmaidīt - jā, laikam jau dīvaini izskatās, meitenes kleitās, taču viņi pufaikās un botās. Bet ir taču teiciens - galvenais, lai pašam jautri. Un jā - arī pastaigā mums bija jautri - sākot ar mēģinājumu "pieliekties tuvāk gulbju tēviņam" un beidzot ar interesanto iepirkšanos Cēsu veikalos. Savas pastaigas laikā jau satikām vienu no vakara varoņiem - Ivaru Pugu. 
Nu labi - beidzot pienāca mirklis doties uz teātri. Kaut kā arī šoreiz nesanāca viss pa smuko, jo redziet - braucot iekšā stāvvietā pēkšņi krustmāte iekliedzas : "Kas tie par pazīstamiem bomžukiem tur stāv? Eu, tie taču ir aktieri!" Un tieši tajā mirklī visas savu skatienu pavērsām uz "pazīstamajiem bomžukiem" jeb aktieriem (iemesls, kāpēc krustmāte viņus tā nosauca, bija viņu apģērbs - ja esat redzējuši izrādi, sapratīsiet), un protams, par stūrēšanu uz mirkli aizmirsu. Taču labi, ka ir tādas mammas, kas atgādina arī stūrēt, jo cik tur trūka, lai mūsu pasāts nobučotu zilo audi.
Tagad ķersimies klāt nopietnākām lietām - izrādei. Pirmām kārtām jau tas ir milzīgs vizuālais baudījums, Serebreņņikovs atkal un atkal pierāda savu daudzšķautnaino talantu - gan scenogrāfija, gan kostīmi bija tas, ka ļāva papriecēt savas acis arī pat tad, ja brīžiem vai vispār kaut ko nesaproti. Manuprāt, šī izrāde arī bez dziļas domas būtu vienkārši lieliska, jo Serebreņņikovs ir radījis savu rokrakstu vismaz Nacionālā teātra izrādēs - muzikālais noformējums, projekcijas, kārtīgi izstrādātās mizanscēnas un galvenokārt jau simboliskās detaļas, kurām noteikti ir jāpievērš uzmanība. Vispirms jau jāatzīmē tas, ka literāru darbu uzlikt uz skatuves nav viegls uzdevums, tas ir līdzīgi kā grāmatu adaptēt kino ekrānam - ir jāizsver viss svarīgais un nesvarīgais, visam ir jābūt savā līdzsvarā, harmonijā. Tā kā pati esmu izlasījusi Gogoļa dvēseles, tad varu teikt, ka mani patiešām iepriecināja Serebreņņikova izpildījums, jo krievu klasiku uztaisīt par modernu izrādi patiešām nevarētu būt viegli. Un varu teikt, ka man patiešām patīk, ka aizvien vairāk režisori maina teātri, pilnveido to. Teātris vairs nav tikai vizualizācija, kuru rada profesionāli aktieri un režisori. Tas ir kas vairāk - izrāde ir mākslas darbs. Un tas ir tas, pie kā latviešu publika vēl ir jāpieradina. Lēnām, bet jāpieradina. 
Par aktieriem. Biju dzirdējusi, ka pirms izrādes tapšanas aktieri savākti vienu viet uz desmit dienām, lai lēnām saaug viens ar otru. Un, manuprāt, izrādes laikā tas ir tik ļoti jūtams. Pamatīga uzticēšanās un komandas darbs. Lūk, kur arī veidojas tā aktieru saspēle, jo skatītājs jau jūt, cik ļoti aktieris atdodas otram. Un, godīgi sakot, šajā izrādē ieraudzīju to spēku, kas ir vīriešu aktieros - viņi var visu. Patiešām visu. Ne vienu mirkli es nedomāju - oi, šito lomu tomēr labāk vajadzēja dod sievietei, nē, šoreiz viņi paši lieliski tika galā. Tās sieviešu lomas bija neatkārtojas. Brūveris, Puga un Kaimiņš - lieliskas sievietes vienlaicīgi. Tas darbs, ko džeki te ir ieguldījuši ir neiedomājams. Manuprāt, Serebreņņikovs atver kaut kādas īpašās čakras, un aktieri tā vien vēlas atvērties un parādīt sevi (labā nozīmē). Laikam jau tā top tā māksla.
Un izrādes beigās man neapnika aplaudēt un nebija kauns saukt BRAVO! Īsāk sakot, vislabākā sezonas atklāšana. Un tad vēl dzirdēt, ka no aizkulisēm nāk skaņa : "Davai, salej!" Gribējās kliegt - "Jā, salej kārtīgi par kārtīgi padarītu darbu."
Malači. 


trešdiena, 2012. gada 8. augusts

Saruna ar sevi - visvērtīgākā

Baltā kleita

Karstums.
Neiedomājams karstums.
Es smoku. Es ķeros pēc gaisa.
Bet ieķeros elles lokos.
Arvien dziļāk un dziļāk krītu tur iekšā.
Mana baltā kleita mani dedzina.
Tajā nav gaisa, tā nepalīdz.
Tā līp pie miesas, nevaru to noraut.
Es vēlos elpot.
Es gribu sajust lietu uz savas sakarsušās miesas.
Atsvaidzināties, apklust, pierimt.
Karstums.
Neiedomājams karstums.
Pēkšņi iekliedzas dzērves.
Es satrūkstos.
Pavisam viegli novelku savu balto kleitu,
Atraisu savu bizi, ievelku dziļi elpu
un ienirstu dzidrajā ezera ūdenī.
Būs negaiss.
Tas apslāpēs karstumu, manu karstumu.



trešdiena, 2012. gada 1. augusts

Tur kaut kam ir jābūt

Simt jaunu domu dod viens mirklis.
Visu dzīvi ietvert spēj viens mirklis,
Tūkstoš mirkļu ikkatrā dienā –
Vai tu redzi, cik tu bagāts esi!

/Rainis/

Mans mirklis šoreiz bija manas brīvdienas, ilgi gaidītās brīvdienas. Un tos mazos, maģiskos mirkļus, kurus tu pavadi kopā ar savējiem nekad, nekad neatsvērs nauda vai citas mantiskās vērtības.

Gēte ir teicis, ka "daba – vienīgā grāmata, kurā katra lappuse ir dziļa satura pilna". Lai vai kā man patiktu pilsēta un tās čaboņa, dunēšana un pārpilnība, tomēr lauki ir tā vieta, kur es spēju smelties enerģiju un spēku. Ir nepieciešams tas dabas klusums, dabas vērošana. Miers, pilnīgs miers tad pārņem mani.

Un tomēr man jāsaka, ka Latvijas daba ir mans spēka elements. Vidzeme. Vienmēr mīļākā vieta būs Vidzeme. Valkas apkārtne, Ērģeme.

                                                  Brīvdienu sākums - ideāls laiks

                                                            Omulīgā viesu mājiņa

                                                                   Patīkamie sīkumi

                                                                 Patīkamie sīkumi 2

  Mazliet pamakšķerējām, bet ne zivis jeb tas saucās, ka arī gliemežvāki uzķeras uz spininga ( un jā, pirmo reizi dzīvē redzēju, kā tas gliemezītis kustina savus gliemežvākus)

                                  Patīkami mistiskais vakars ar aukstu baltvīnu no māla krūzītes

                                                                Ierodamies Ērģemē

                                           Starp priedītēm lasām grāmatas un sauļojamies

                                                                             Vecā aka

                                                                  Patīkamie sīkumi 3

                                                                     Ozolos ir spēks

                                                    Viens vienīgs rudzu lauks visapkārt

                                      Patīkamie sīkumi 4 jeb pastaigā atrastās rudzu puķes

                                                                 Turpinām staigāt

                                                            Saulriets - karstais svētavots

                                                                 Pirtiņa ar savu šarmu

                                                                Izķeram visas dīķa zivis

              Zem šī ozola pirms 20 gadiem kopā ar mammu viegli zvilnējām, kad pēkšņi mums uzbruka "neliels" bišu bars

                                                                 Ak, daba, daba, daba!