Mācīties no jauna

Skaisti jo skaisti

Dievs Tevi palaida

Pasaulē skaistu,

Tu esi Dieva atspulgs.

Nesašķieb spoguli!

/Imants Ziedonis/

* Mumford & Sons šodien albums iznāk. Kolosāli.

Mī...Mālēt

Teātrim ir sava smarža. Visvairāk to sajūtu tajos mirkļos, kad izrāde tūlīt, tūlīt sāksies. To smaržu ir tik pat grūti aprakstīt, kā to sajūtu, kas pārņem, esot teātrī. Šī smarža ir neatkārtojama - mazliet pēc eleganta sirmuma jeb drīzāk elegantas pieredzes un pēc emociju un sajūtu jūras. Pēc garīga darba un pilnīgas atdošanās šeit smaržo. Lai vai kā es atkārtotos, bet personīgi es visstiprāko smaržu jūtu Nacionālajā teātrī. Tā ir neaizmirstama smarža, un to sajust ir tik pat jauki, kā satikt sen neredzētu mīļu un tuvu draugu. 

Un tieši šodien  - pēc padsmit gadiem - es atgriezos Nacionālā teātra Aktieru zāle. Kaut kā tīšām vai netīšām šajās brīvdienās ar mammu aizrunājāmies par teātri, un es teicu, ka nekad neesmu bijusi Aktieru zālē. Bet viņa uzreiz saka, ka tā nu gan nav taisnība, jo esot bilde, kur sēžu šajā zālē. Un pats labākais - es patiešām atceros to mirkli. Kaut kā ir kārtīgi palicis atmiņā - visi bērni sēžam uz koka soliem, vecāki nedaudz tālāk tādā kā tumsiņā sēž un ir kaut kāda Ziemassvētku izrāde. Iespējams tā bija mana pirmā reize "lielajā" teātrī, nevis leļļu teātrī. Bet vienu es atceros ļoti spilgti. Un tas bija aktieris Zigurds Neimanis. Kopš tā mirkļa man bija mīļākais aktieris. Mazs skuķis biju, bet jau tad teātris spēja iekrist manā sirdī.

               Maza, jauka meitiņa, sarkana kleitiņa...

Bet ne par to šoreiz būs stāsts. Šodien pašā dienas vidū biju uz izrādes "Mī..Mālēt" ģenerālmēģinājumu jau iepriekš minētajā Aktieru zālē. Režisors ir daudziem ļoti labi zināmais Mihails Kublinskis. Uzreiz gribu teikt, ka izrāde mani, gados jaunu cilvēku, patiešām ļoti uzrunāja. Pēc tās ir tāda patīkama pēcgarša un sejā, vismaz man, parādās patīkamais smaids, taču svarīgākais ir tas, ka tā neatstāj vienaldzīgu un tiešām liek domāt par visām tām lietām, kas izrādē attēlotas. Tā vienlaikus ir skaista un viegla komēdija, bet tajā pašā laikā tās traģika iekrīt dziļi jo dziļi sirdī. Un kā vienmēr - stāsts ir par cilvēku, cilvēku tipiem, par viņu iekšējo pasauļu mijiedarbību, par Mākslinieku jeb talantīgajiem, ģeniālajiem cilvēkiem, par izcilu un ideālu viduvējību, par mantkārīgajiem un par tiem, kas nāk īstajā mirklī, kas tev tiek klāt un iedod tā maigi ar āmuru pa galvu. Un tomēr vienmēr, patiešām vienmēr cilvēks tieksies tikai un vienīgi pēc mīlestības, pēc iespējas sajust, kas tad ir mīlestība. Katram ir savs ceļš ejams, lai to sajustu. Tieši šī iemesla dēļ es šo darbu vairāk sasaistu ar eksistenciālismu. Vismaz režisoram šī tēma ir bijusi ļoti svarīga. 

Noteikti gribētu uzteikt Jāni Āmani, jo viņa uzdevums šajā izrādē nebija no tiem vieglākajiem. Taču, manuprāt, viņam tas ir izdevies. Vismaz es viņam noticēju. Pat visironiskākajā vietā, kur Ercens stāsta par savu māti - govi - aktierim ir asaras acīs, un ziniet, arī skatītājam. Un tu skaties uz aktieri un tu viņam tici, tu saproti viņi, tu jūti viņam līdzi, un tieši tajā mirklī tev ir sajūta, ka tu esi kur citur - dramaturga, režisora un aktieru radītajā mazajā Visumā jeb Jaunajā pasaulītē. Fantastiska sajūta. 

Mani tik ļoti arī pārsteidza pats režisors, jo saruna pēc izrādes bija tik cilvēciski vajadzīga. Manuprāt, es beidzot sapratu, cik gan nozīmīgs ir režisors, cik ļoti nepieciešams skatītājam ir komunicēt ar režisoru arī aci pret aci, ne tikai caur mākslas darbu. Ir sajūta, ka tajā mirklī tu sasūcies dzīvi, cita cilvēka dzīves pieredzi. Ne jau tikai par izrādi svarīgi bija parunāt, bet arī par daudz globālākām lietām, piemēram, kā treknie gadi un krīzes gadi ir mainījuši cilvēku, par vientulību un būšanu kopā ar sevi, par tiem mazajiem maģiskajiem mirkļiem - par saulrietiem un domu plūdumiem, par depresijām, par radošajiem cilvēkiem, par vienkāršiem sīkumiem. Un beigu beigās rodas sajūta, ka teātris ir dzīves filozofija.

Paldies par iedvesmojošo mirkli!

Dzīves grudrības multfilmās

Ir tāds teiciens : "Katrā pasakā ir sava daļa taisnības." Iespējams kāds tam nepiekritīs, bet es neliegšos un teikšu, ka man vēl joprojām patīk lasīt pasakas (biežāk gan tās sanāk lasīt mazajam brālim) un skatīties multiplikācijas filmas. Šoreiz stāsts gan nebūs par Tomu un Džeriju, vai par kādu no jaunajām, "krutajām" multenēm ar "foršajiem" supervaroņiem, kuriem nav citu ko darīt kā ar savām super spējām piekaut, nogalināt visus ļaunos pēc kārtas. 

Es vienmēr esmu devusi priekšroku pilnmetrāžas multfilmām, kurās attēlotie varoņi izskatās daudz mīlīgāk un iziet cauri dažāda veida emocijām, izjūtām un notikumiem. Jau kopš pašas bērnības mana mīļākā multene ir bijusi "Pelnrušķīte", kā arī katru vakaru mammai liku lasīt šo pasaku. Cik sevi atceros, šo multeni neskatījos tikai tāpēc, jo sapņoju par savu skaisto princi. Nē. Man daudz vairāk patika pati Pelnrušķīte, kā personība. Iespējams tas bija tas ideāls, kam bērnībā vēlējos līdzināties vai kuru sasniegt. Viņa ir strādīga, laipna, mīļa, izpalīdzīga un galvenais, kas no viņas staroja bija beznosacījumu mīlestība. Pelnrušķīte nešķiroja cilvēkus, viņa visus mīlēja. Lūk, tas ir skaisti! Princis bija tikai kā papildus saldējuma porcija. Un šī dziesma vienmēr ir bijusi mana favorīte, kurai VIEMĒR jau kopš agras bērnības esmu dziedājusi līdzi.

Un viņas krustmāmiņa. Tas ir tikai kā pierādījums, ka mums grūtos brīžos vienmēr kāds ir līdzās, un tās savukārt ir vienas no svarīgākajām būtnēm - mūsu sargeņģeļi jeb pavadoņi, vai kā citādāk katrs tos mēdz dēvēt. 

Katra multfilma ir zelta vērta. Un vēl man ļoti mīļa filmiņa ir "Karalis Lauva". Manuprāt, šajā multfilmā ir ielikts viss, ko vajadzētu bērnam iemācīties par dzīvi. Tas ir vislieliskākais dzīves paraugs - gan cēloņu un seku likums jeb darot sliktu citam, tu dari slikti pats sev; par draudzību un mīlestību jeb cik ļoti šie vārdi kopā ir svarīgi - tavs labākais draugs (cilvēks, kuru tu pazīsti, pieņem tādu, kāds viņš ir) ir arī tava radniecīgā dvēsele, tava mīlestība. Par to, cik svarīga ir draudzība - piemēram, man ļoti iepatikās tas, ko Timo un Pumbā teica, kad abi ieradās, lai palīdzētu Simbam atgūt viņa zaudēto karaļvalsti : "Mēs cīnīsimies par šo ar tavu tēvoci? (rādot uz noplukušo apkārtni, kāda tā bija palikusi pēc Naga valdīšanas) Stāvoklis ir briesmīgs! Bet, Simba, ja tas tev ir svarīgi, mēs būsim līdzās līdz galam." Viņiem nebija svarīgi kaut kādas mantiskās vērtības, viņi bija gatavi palīdzēt savam draugam, jo to ļoti mīlēja. Manuprāt, daudzi par šādu draudzību ir aizmirsuši, jo ja tev nav Pradas somiņas vai DKNY kurpes, tad tu nevari būt mans draugs.
Arī patīkami ir skatīties uz Simbas izaugsmi - gan fizisko, gan garīgo. Viņš nenogalināja nagu, jo saprata, ka viņš nav tas, kuram kāds ir jātiesā vai jānosoda. Un tas ir brīnišķīgi, jo tik bieži mēs aizmirstam, ka atdarīšana atpakaļ jeb sodīšana tik un tā beigu beigās tik vērsta pret mums pašiem.
Katram tēlam šajā multenē ir liela nozīme un mācība bērnam. Pats interesantākais ir tas, ka šī filma bija pirmā Disneja studijas multfilma ar viņu pašu radīto oriģinālo scenāriju (tas netika paņemts no kādas jau sarakstītas grāmatas vai pasakas). Šī multene ir veidota, ietekmējoties no Bībeles stāstiem par Mozu un Jāzepu, kā arī no Šekspīra "Hamleta", tāpēc patiešām nav brīnums, ka šī multfilma ir izdevusies tik lieliska un dzīves gudra.