В нашу жизнь любовь приходит ровно тогда, когда мы готовы к ней. Ни в коем случае не потому,что рядом особенный человек, как мы часто думаем.. Он особенный в любом случае. Просто наше сердце настолько открыто в этот момент, что через нас начинает течь огромный источник. И этот источник огромный, чистый, светлый, самое нежное чувство на свете. То чувство, что пробуждает в нас самое лучшее. И это Безусловная любовь. И в этот чудесный момент кто бы не находился рядом - будет любим нами. Так,что открываем наши сердца и начинаем пропускать это прекрасное чувство через себя, озаряя и наполняя им весь мир.
/Vitālijs Giberts/
Par mīlestību tiek runāts nepārtraukti. Dažkārt tik daudz, ka kļūst jau slikti. Bet ne jau pašas mīlestības dēļ, bet gan par veidu, par formātu. Mirkļiem šķiet, ka daudz labāk ir runāt ironijā, sarkasmā vai citos melnajos jociņos. Bet cik ilgi to izturēs tavs gars?
Pavisam vienkārši ir melot apkārtējiem, bet sev melot tomēr ir visvisvissāpīgāk. Cik ilgi mēģināsi būt tik ironiski vēss? Visiem cilvēkiem ir vajadzīga mīlestība. Tīra un īsta mīlestība. Visgrūtākais toties ir ielaist siltumu, atdzīt savu cilvēcisko jeb drīzāk pat garīgo vājumu (kas vienā un tajā pašā laikā ir arī stiprā puse) - nepieciešamību pēc mīlestības. Katrs vēlas tikt samīļots, vēlas, lai viņu apskauj. Vienkārši un patiesi apskaut. Un kāpēc neļauties šai straumei? Bail no apkārtējiem?
Smieklīgi. Ko viņi par tevi zina, ja tu pats nezini sevi? Palaid. Vienkārši palaid. Un ja nu nevari palaist, tad pārveido.
Jaunajā gadā iesaku ielaist mīlestību sevī, tad tiks atrasta arī cita mīlestība.
Mīliet, mīlinieties, mīlieties!
Ak, zilās acis.. Iedvesmoji!
