Šovakar man beidzot bija tā iespēja Nacionālajā teātrī redzēt "Annu Kareņinu" Mihaila Gruzdova režijā.
Protams, nezināju, ko gaidīt, jo Tolstoja "Anna Kareņina" mani ļoti uzrunāja (lai gan grāmatu vēl neesmu pabeigusi lasīt). Sen man nebija gadījusies tāda grāmata, kurā pasvītroju citātus. Parasti to darīju mācoties vidusskolā, bet tagad to daru, lai pati sev daudz dziļāk atklātu visus tēlus. Nu jā - baidījos no tā, ka izrāde nebūs tik laba kā grāmata, līdzīgi kā ir ar grāmatām un filmām. Taču...
Pats pirmais, kas mani pārsteidza (!), bija tirpiņas, kas skrēja pirms vēl bija pagājušas 5 minūtes kopš izrāde sākuma. Teikšu godīgi, man tā gadījās pirmo reizi mūžā. Un sajūtas - iespaidīgas. Līdz ko Indra Roga sāka atklāt savu Annu Kareņinu, sapratu, ka viņa ir tieši tāda, kādu es Annu esmu iztēlojusies. Līdz pat sīkākajām detaļām. Nekad pat nebiju aizdomājusies, cik ārēji Indra Roga atgādina Annu. Spēcīga sieviete ar tik aizraujošu iekšējo pasauli. Man pašai pēdējā laikā ir ļoti svarīgi ieskatīties aktierim cieši, cieši acīs, lai saredzētu to, ko viņš redz, tā labāk atbildu sev uz jautājumu - vai tici viņam? Un skatoties Indras Rogas acīs nevar neticēt. Tajā mirklī arī skatītājs tiek ierauts Annas pasaulē.
Tieši interesanti man šķita skatīties šo izrādi, jo esmu redzējusi arī filmu. Pēc filmas noskatīšanās manī bija tukšums. Pilnīgs Annas tukšums un nepiepildījums. Emocionālā līmenī mani uzrunāja tikai Levina un Kitijas stāsts (šiem aktieriem noticēju), taču Keira Naitlija, manuprāt, ir vēl par jaunu, lai tēlotu Annu. Viņa nespēja likt man kā skatītājam pārdzīvot viņai līdzi, man pat viņa lika atsvešināties no Annas, uztvert vienīgi kā slikto. Ne jau skatītājs filmā meklē tikai vizuālo, kas, protams, šoreiz bija patiešām lielisks, it īpaši režisora ideja pārvērst filmēšanas laukumu par skatuvi, kas mijiedarbojas ar reālo vidi, kā arī citas fīčas. Bet, manuprāt, ja ir tik vērienīga vizuālā ideja, tad arī emocionālais ir jāliek riktīgi iekšā. Mirklis, ko visi tik ļoti gaida, Annas nāvi zem vilciena, filmā bija tik bezpersonisks, ka es pat nesapratu, kādēļ viņa metas zem vilciena. Keiras Annā nebija tās traģikas, tās duālības, tās sāpes. Tas viss bija uzspēlēti.
Bet, turpinot par izrādi - gribu pateikties Gruzdovam, jo, manuprāt, viņš no romāna (nu vismaz tik tālu, cik es esmu tikusi) ir paņēmis tieši to būtiskāko, tieši tos vissvarīgākos "citātus", to sajūtu. Viņš izrādi ir tik smalki savērpis un izveidojis, ka es tikai sēdēju un baudīju. Viss izstrādāts līdz sīkākajai detaļai. Noteikti gribu uzteikt arī pārējos aktierus - Edmunds Freibergs arī bija tieši tāds Kareņina kungs, kādu es biju iztēlojusies, arī viņā varēja redzēt to duālību, cīņu pašam ar sevi, saviem uzskatiem, vērtībām. Normunda Laizāna Stiva ir tik pat fantastisks, man atklājās pavisam cita pasaule. Arī Dollija (Dita Lūriņa) bija tik patiesa, tik naivi patiesa, ka es kā skatītāja jutos kā ievilka Tolstoja romānā. Ģirts Liuziniks izveidoja patiešām interesantu Vronska tēlu, kurš manī radīja divējādas sajūtas - tad likās, ka viņš ļoti mīl Annu, tad atkal nemaz nemīl. Bet es noticēju, noticēju līdz galam. Savukārt šoreiz mani ne tik ļoti piesaistīja Levina un Kitijas stāsts, viņiem nespēju līdz galam noticēt. Bet, manuprāt, šajā gadījumā tas nebija tik svarīgi. Galvenais akcents bija Anna. Tik pat ļoti mani piesaistīja arī mūzika un kostīmi, tas viss tik skaisti saskanēja. Elengance, tīra elegance.
Par beigām. Sen nebiju jutusi tādu emocionālo strāvojumu, kādu izjutu izrādes beigās, kad Anna izliek sevi visu. Anna sēž uz krēsla, un no viņas krīt divas ēnas - cik patiesi, viņas divu iekšējo es cīņa - par dēlu un par mīļoto cilvēku, par mīlestību un naidu. Annas (Indras Rogas) acīs ir manāms kārtīgs izmisums un asaras, ka pati knapi valdījos (acis pilnas un tirpiņas pa visu ķermeni). Un tad nu liktenīgais mirklis - Anna metas zem vilciena. Tas bija kaut kas neaprakstāms. Jau kuro reizi atkārtošos, bet pirmo reizi man likās, ka es jūtu visu, kas ar viņu notiek. Tas bija elegantākais veids, kā parādīt pašnāvību, bet tas uz mani tik ļoti iedarbojās, ka vienu mirkli pat novērsos, it kā patiešām pār Annu pārbrauktu vilciens. FANTASTIKA. Izjūtas, kuras dabūju ļoti reti. Pilnīgs līdzpārdzīvojums.
Tieši šī iemesla dēļ es nespēju vien beigt pateikties gan Gruzdovam, gan Rogai, jo izrāde ir emocionāli piesātināts skaistums. Ja es nebūtu iesākusi lasīt grāmatu pirms filmas noskatīšanās, es diez vai "Annu Kareņinu" vispār lasītu, jo filma nedod iespaidu par Annas emocionālo pasauli. Es aizmirstu par Annu. Bet, manuprāt, šī izrāde tikai apliecina to, kāpēc šī ir klasika. Es laikam nekad nespēšu beigt paust sajūsmu, jo esmu pacelta citā realitātē. Tagad "Anna Kareņina" ir tā grāmata, ko es pārlasīšu dažādos savas dzīves gados.
Iesaku visiem izlasīt gan grāmatu, gan noskatīties filmu, gan redzēt izrādi! Un vēl aiziet uz baletu. ANNA KAREŅINA ir tā vērta!
