Liesma, kas nekad neizdegs

Labs laiciņš ir pagājis kopš pēdējā ieraksta, bet teikšu godīgi, domas šaudās šurpu turpu, tādēļ nespēju piezemēties rakstiskā veidā. Taču tagad, tieši tagad ir tas laiks "izlādēties".

Ikreiz, kad manās rokās nonāk kāda jauna grāmata, es jūtos tā dīvaini pacilāta, jo kā nekā tā ir mūsu PIRMĀ satikšanās REIZE. Vislabākais jau ir tas, ka tu nezini, ko no tās sagaidīt. Jā, iespējams, tev kāds jau būs ieminējies, par ko tur ir vai pats autors jau tev izsaka, kāda varētu būt šī grāmata, bet tava paša pieredze tomēr vienmēr būs citādāka. UNIKĀLA. Neaizvietojama, nepārspējama, vienreizēja. Jā, tieši tā - vienreizēja. Un godīgi sakot, šī pirmās reizes sajūta tevi nepamet līdz tu neizlasi pēdējo grāmatas teikumu. Jo, pat ja grāmata ir pilnīgi garām, tu tomēr centies meklēt to savējo, to glābiņu, kas tavās acīs šo grāmatu padarīs kaut cik labāku. Taču, izlasot un aizverot grāmatu, tevī uz brīdi valda tukšums, jo tu saprotu, ka tālāk nekur. Nekā nav. Varoņi ir izstāstījuši savu stāstu. Viss. Tā, savukārt, ir viena no nepatīkamākajām sajūtām, jo tu saproti, ka tās ir beigas. BET paiet laiks, laiciņš, mirklis vai kāds cits laika apzīmējums, un tu sāc iedziļināties grāmatas saturā, tu sāc par to domāt. Par tās būtību, nevis par beigām. Un, lūk, veidojas jauns sākums. 

Šis aplis ir nebeidzams. Beigas, sākums, beigas, sākums. Tāpēc nekas nav beigas un nekas nav sākums, jo viss ir beigas un sākums. Nemirstības aplis.

Tā ir arī ar jebkura cilvēka dzīvi. Piemēram, ar manējo, kurā ir beidzies viens posms un sākas jauns posms. Tā pat ir arī ar tavu, tavu vai tavu dzīvi. Nāve nav beigas. 

Par šo tematu aizdomājos, jo pagājušajā trešdienā aizsaulē aizgāja Oļģerts Kroders. Izcilais, viedais režisors, ar kuru, diemžēl, man nav bijusi fiziska saskarsme. Taču jūtu, ka viņš manī ir aizskāris, un pie tam tā pamatīgi, vairākas manas dvēseles stīgas. Un pašlaik manī vēl valda tādas dīvainas sajūtas, kā pēc grāmatas izlasīšanas. Zinu tikai vienu, ka ir liesmas, kas nekad neizdeg.

"Kas notiks ar Latviju? Es gaidu to brīdi, kad piedzims tas cilvēks, kuram ir vara un kas sapratīs, ka nav tā kā Staļina laikā, ka ekonomika nosaka visu. Pamatā ir kultūra. Un paskatieties pasaules vēsturi. Tikai tās valstis ir arī ekonomiski labklājību dzīvojuši, kurām pamatā ir bijusi kultūra. Un kamēr tas nav saprasts, mēs dzīvosim tāpat kā šodien." /O.Kroders/