Tenkas

Šodien iestigu pavisam citā pasaulē. Pamatīgā literatūras/dzejas pasaulē. Ja pirms tam likās, ka literatūras stundas un maza pašiniciatīva mani ir padarījusi pietiekami (nu priekš manis pašas pietiekami) zinošu šajā jomā, tad šodien ieraudzīju pavisam citu literatūras seju. Un tā lika ieraudzīt savu dažādību - patīkamo dažādību. 

Rihards Bargais šodien prezentēja savu jauno grāmatu "Tenkas", kas patiesībā ir pat ļoti vēsturiska, jo tās fragments ir radījis revolūciju latviešu literatūrā. Tas deva gan 2007.gadā, gan tagad, 2012.gadā, iespēju diskutēt par to, kas ir mākslas darbs un kas ir ziņa. Kas ir prese un kas ir mākslinieks. Jā, šodien izlasīju visu tiesas spriedumu šajā lietā, un ziniet, ka ne mirkli nebija garlaicīgi. Tā garīgi devīgi tas bija.

Un tā atmosfēra, kas tur valdīja. Droši vien tāda pati bija tajos laikos, kad veidojās pagājušo gadsimtu inteliģence. Jaunie rakstnieki, dzejnieki, režisori, aktieri un citi mākslas pārstāvji. Gaisā strāvoja radošums, mājīgums, brīvība. Iedvesmojoši. 

Māksla top sev pašam, tā ir kā tava mantra, ko skandēt.

Skaisti tam Bargajam sanāk! (Fragments no "Tenkām")

par santu un krītošajām zvaigznēm

bija augusts, un santa un bargais gulēja zālītē. bargais teica, tūlīt sāks krist zvaigznes, vajadzēs kaut ko vēlēties, bet santa teica, es nekad neesmu redzējusi, kā krīt zvaigznes, un tad tās sāka krist, un santa pirmo reizi dzīvē redzēja, kā tās krīt, bet viss, ko viņa tajā brīdī vēlējās, bija – kaut es ieraudzītu, kā krīt zvaigznes!