Cik ilgi tu dedzināsi manu miesu?

Es atradu sērkociņus tavā jakas kabatā.
Ilgi domāju, kam tev tie ir vajadzīgi.
Cigaretes tev riebjas,
Sveces tu aizdedzini ar kamīna šķiltavām.
Neticu, ka tev patīk tos dedzināt tā pat vien.
Tu esi pārāk mērķtiecīgs, lai lieki notriektu laiku.
Es sēdēju un domāju.
Par uguni un tevi.

Tu man nekad nebiji teicis,

Ka ikreiz, kad mēs tiekamies,

Tavā kabatā ir sērkociņi.

Ar tiem tu radi uguni.

Tu dedzināji manu prātu,

Tu dedzināji manu miesu.

Tu dedzināji pats sevi.

Jo iekšā nespēji iekļūt.

Šī mazā sērkociņu kastīte

Tagad pavisam nevīžīgi stāvēja tavā kabatā.

Tā nav aiztikta jau labu laiku.

Ar grūtībām attaisīju to vaļā,

Izņēmu vienu sērkociņu

Un aizdedzināju to.

Liesma bija burvīgās krāsās.

Taču uzreiz nometu to zemē.

Es to sajutu – ne tikai savā miesā,

Bet arī garā.

Tā liesma, ko tu tik ilgi un centīgi,

Biji mēģinājis aizdegt,

Beidzot dedzināja.

Spēcīgi dedzināja sirdi.

P.S. Derētu pamatīga ruma deva pēc dedzināšanas.