Šodien baudīju vientulību. Tādu vientulību jeb vienatnību, kura brīžiem ir tik svētīgi nepieciešama. Uz teātri man patīk iet vienai, un atklāju, ka arī kino ir tā vieta, kur es vēlos būt viena pati. Tajos vienpatības mirkļos es atļaujos būt "es" pilnībā. Un ne jau ka man būtu kauns raudāt vai kā citādi paust savas emocijas draugu klātbūtnē, bet tādos mirkļos es varu būt droša, ka man neviens neko nejautās. Man nebūs jāizslīd no savas pasaules.
Šoreiz tie bija "Nožēlojamie". Godīgi sakot, neko par filmu pat negribas teikt. Gribas domāt, domāt, daudz domāt. Klasiskās vērtības ir neiespējami sabojāt. Nekad. Šajā darbā ir tik daudz patiesību, ka brīžiem pat sāk kļūt bail. Viktors Igo ir ģēnijs. Gadsimtiem cauri viņš spēj sagūstīt cilvēka sirdi un prātu. Un par to pārliecinājos redzot, ka uz filmu nāk arī krietni vien vecāka gadagājuma cilvēki.
"Kamēr, likumu un paražu uzturēts, pastāvēs sociālais lāsts, kas pašā civilizācijas plaukumā mākslīgi rada pekli un ar cilvēku nosacījumiem sarežģī dieva lemto likteni, kamēr nebūs atrisinātas trīs mūsu gadsimta problēmas : vīrieša pazemošana, ko izraisa proletārisms, sievietes pagrimšana, ko izraisa bads, bērna panīkšana, ko izraisa dzīve tumsībā, kamēr daž'`as vidēs būs iespējama sociālā nosmakšana, citiem vārdiem un no plašāka viedokļa, - kamēr virs zemes būs nabadzība un trūks gara gaismas, tādas grāmatas kā šī būs vajadzīgas.
Otvilhauzā, 1862.gada 1.janvārī"
“To love another person is to see the face of God.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru