Turpināju 8.marta tradīciju - kino rīts ar sevi. Šoreiz par manu kino upuri kļuva ilgi gaidītā Ivara Tontegodes filma "Sēņotāji". Cik paradoksāli - astotajā martā astoņi cilvēki atnākuši skatīties filmu, kurai astotajā martā ir pirmizrāde. Biju izbrīnīta par šiem pārējiem septiņiem cilvēkiem, jo puse no tiem bija krietni vien vecāka gadagājuma cilvēki. Īstenībā diez gan patīkami pat. Paveca dāma ar lakatiņu galvā kopā ar savu kungu. Zālē 4 sievietes un 4 vīrieši. Filma par sievietēm un vīriešiem. Daudzsološs iesākums.
Filma sākas, un kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ arī tirpiņas. Vienu vārdu sakot (bet es vienkārši nespēju to pateikt vienā vārdā) - filmas vizuālais baudījums ir pārliecinoši fantastisks, kas liek ticēt latviešu kinomākslai. Visu filmu nevarēju vien beigt priecāties par to, cik liels baudījums (tieši šis vārds) šī filma ir manām acīm. Pēkšņi pat burka ar ūdeni šķita visskaistākā lieta uz pasaules. Un Sandras Zvīgules melnās kājas uz koši sarkanā paklāja (emociju caurstrāvojums). Tāpēc ne mirkli nemēģiniet gauzties par to, ka Latvijā nevar uztaisīt normālas filmas. "Sēņotāji", manuprāt, ir labāka par daudzām tām pēdējā laika ārzemju filmām. Netipiska, bet ar izjūtu. Ar izsmalcinātu seksualitātes pieskaņu, kura latviešiem bieži vien pietrūkst ne tikai mākslā, bet arī ikdienā.
SIEVIETE un Vīrietis. Vīrietis un Sieviete. Kas viņi tādi ir? Kādiem viņiem ir jābūt? Kādas ir viņu attiecības? Kāda ir viņu mijiedarbība? Ko nozīmē būt vīrietim? Kas ir īsts vīrietis? Kas ir vīrišķība? Manuprāt, tie ir tie jautājumi, ar ko filma mēģina tikt galā, vismaz ap to visu tas griežas. Skatījums uz to visu caur tādu komēdijas prizmu (bišķin kaut kā pa nerviem deva mātes traģiskums, kas tā pat līdz galam nav skaidrs), un patiesībā jau tas arī rada to pēcfilmaspārdomu mirkli. Veselīgi pasmieties par visu, kas filmā notiek, bet vai tad tā nav arī dzīvē? Ui, man liekas, ka tā ir nepārtraukti. Un tā jau arī ir - 3 sieviešu tipi, kas ir katra vīrieša dzīvē. Un vai mēs, sievietes, vispār ļaujam viņiem būt vīrišķīgiem? Un ko mēs sagaidām no vīrišķības? Un vai gadījumā nav tā, ka šī īpašība piemīt katram no mums neatkarīgi no dzimuma? Varbūt vīrišķība ir - uzdrīkstēšanās būt? Drosme būt. Latviešu valodas vārdnīcā vārds "vīrišķīgs" tiek skaidrots šādi - tāds, kas nebaidās briesmu, grūtību. Interesanti. Laikam jau filma tomēr atbild uz jautājumu - kas ir vīrieša vīrišķība, un parāda, kas ir sieviešu vīrišķība (esmu sajūsmā par "māmiņu klubu" - tik precīzi pateikts). Tikai neatbildēts paliek jautājums, kas tad ir tās briesmas un grūtības. Bet uz to jau labāk atbildēt katram pašam. Visas dzīves garumā.
Un ja kāds cer, ka šī filma līdzinās amerikāņu stila komēdijām, tad ne nieka. Un nav arī ne miņas no neizdevušā latviešu humora, ko mums diez gan grūti ir ielikt mākslā. Šoreiz personīgi es esmu sajūsmā, jo bija tik daudz mirkļu, kuros skaļi iesmējos. Nu ir tur sava sarkastiski smalkjūtīgā humora deva. Taču ne visiem to saprast. Bet man kaut kā baigi viegli gāja pie sirds. Un redzēt, ka filmēts manā rajonā - njā, tas laikam arī mani paķēra. Pat mani vārti tikuši kadrā, nemaz nerunājot par Ziedoņdārza ainām.
Iesaku gan aiziet paskatīties. Filma vienlaicīgi ir domāta visiem un ne visiem. Katrs paņems no tā kaut ko citu, kā arī redzēs pavisam ko citu. Bet mani ļoti iepriecina, ka pēdējā laikā "jaunie" kinomīļi ir saveidojuši patiešām labas filmas. Lai sāk atdzimt arī Latvijas kino! Un valstij būtu daudz pamatīgāk jānovērtē šo cilvēku darbs. Nauda ir jāatrod. Filmām ir jābūt. Talanti jau mums ir.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru