Sestdienas rīts

Man patīk, ka mums ir doti sestdienas rīti. Var laiskoties, cik vien uziet. Un pats galvenais vari palikt pidžamā, cik ilgi to vien vēlies. Ārā beidzot spīd manis gaidītā saule. Bet es sēžu dīvānā, klausos radio ar Mielavu un esmu pidžamā. Mazais un es pūtām ziepju burbuļus un ar tādu tīru bērnu prieku priecājāmies, kādas tik ziepīšiem ir krāsas - dzeltena, violeta, zila un tīri caurspīdīgā. Izskatās fantastiski.. Nezinu, bet radīja pilnīgāko Parīzes sajūtu - Eifeļu tornis, fantastiska mūzika, glāze ar labu baltvīnu. Bet pats dīvainākais, ka radīja arī nepilsētas sajūtu - tas atgādināja dabas šķīstos rītus, kad zālē ir rasa, ir mazliet migla un tu lūkojies tālu jo tālu, un domā, domā.. Tie ir tie mirkļi, kad laiks apstājas un nekam īsti vairs nav nozīmes. Un lai gan neesmu ne Parīzē, ne kādā pļavā, toties arī šobrīd nekam nav nozīmes, jo man blakus ir mani mīļākie cilvēki, man ir muzikāls baudījums un ārā ir lielisks laiks. Neliegšos - man ir labi. Dažkārt tā vienkārši var būt labi un brīnišķīgi - šoreiz tā ir, jo vajag apstāties, apsēsties un baudīt, baudīt, baudīt.. Mēs taču ikviens tā varam, nevajag muļķīgus attaisnojumus - sev attaisnoties nav jēgas, jo taisnība ir tevī tik un tā..

Baudīsim sestdienas un svētdienas rītus!

Paldies, Mielav, par lielisko sajūtu..