Tautas dejas dejoju jau kopš 3 gadu vecuma, kad mamma ar citām savām draudzenēm palaida savus bērneļus kopā dejot "Zelta Sietiņā". Tagad, skatoties atpakaļ, uz to laiku, saprotu, ka mana bērnība patiešām ir bijusi prieka pilna - vienmēr apkārt bija cilvēki, ar kuriem ir jautri un kuri mīl deju tik pat ļoti, cik tu pats. Bet tad pēc 9 gadiem man personīgi bija lūzuma punkts. Viens liels dažādu apstākļu kopums, kas lika pārtraukt dejošanu. Tagad, kad par to domāju, saprotu vienu, ka bieži vien man trūkst apņēmības kaut ko izdarīt līdz galam - nepadoties pie pirmajām grūtībām. Dzīve bez dejošanas kļuva daudz vienmuļāka, lai gan ieguvu citus jaunus hobijus, taču patiesībā neviens no tiem nekad nespēs aizvietot dejošanu. Pēc aiziešanas no dejošanas pagāja 5 gadi, un es atkal devos atpakaļ uz "Zelta Sietiņu". Protams, ka negāja viegli - iemaņas bija mazliet zudušas, daudz ko vispār nemācēju, bet biju pārliecināta, ka tā ir īstā vieta, kur man ir jābūt. Ironiski man šķita tas, ka atnācu atpakaļ uz savu veco grupu, kuras izturīgākie dejotāji vēl bija palikuši. Jā, lillā grupa. "Zelta Sietiņu" tomēr pabeidzu - lai gan ar pauzi, bet tomēr pabeidzu. Šo atgriešanos un absolvēšanu nekādā gadījumā nenožēloju. Tālāk bija jādodas uz "Rotaļu". Savus spēkus šajā kolektīvā iemēģināju jau "Rotaļas" 65.gadu jubilejā, un tajā mirklī man šķita, ka esmu īstajā vietā. Taču septembrī, kad bija jāuzsāk dejot gaitas, neaizgāju uz "Rotaļu", bet gan "Ačkupu". Sākumā it kā viss labi, cilvēki jauki un atvērti, bet vienkārši jūtu, ka tā nav mana vieta. Pietrūka Vefa, Ginta mēģinājumi. No "Ačkupa" aizgāju. Un tā līdz šim mirklim jau kādus 8 mēnešus neesmu normāli dejojusi. Bet man gribas.
Un es nedarīšu sev pāri, bet ļaušos deju valdzinājumā. Dejā ir spēks, milzīgs spēks. Ļausim sev darīt to, kas patīk un darīsim to līdz galam, ar sirdi un dvēseli.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru