Šoreiz gan uzrakstīšu par tiem saviem muzikālajiem atklājumiem. Visu pēc kārtas.
Pirmais, ko gribējām apmeklēt, bija Tenfold Rabbit, taču pārāk vēlā ierašanās neatļāva atkārtoti dzīvajā baudīt viņu mūziku, bet tik un tā es ieteiktu viņus paklausīties.
Taču pirmais muzikālais baudījums bija Instrumenti. Es nezinu, kā var mierīgi pie viņiem nostāvēt, bet mēs vienkārši lēkājām. Vispirms jau fantastiskais iesākums ar Life jacket is under your seat . Viņi ir kā pierādījums, ka arī latviešu grupas var un grib radīt pavisam jaunu un citādāku mūziku, kura ir patiešām kvalitatīva un kura liek klausītājam atdzīvoties. Manuprāt, puiši Positīvusā patiešām sprēgāja jeb, īsāk sakot, nebiju gaidījusi TIK ļoti iespaidīgu viņu uzstāšanos.
Nākamā izārdīšanās notika pie Friendly Fires. Viņos varēja klausīties tikai vēl un vēl. Mans mūzikas patikas mērītājs ir tas, vai man gribas dejot līdzi vai nē. Un pie viņiem vienkārši nespēju apstāties. Un pat nebija tāda mirkļa, kad jutos nogurusi vai bija nepieciešama pauze. Mēs reāāli (jā, reāli, lai vai cik jocīgi tas neizklausītos) izlēkājāmies pie viņiem, laižot mūziku caur sevi. Laikam saprotu grupas nosaukumu beidzot - viņi patiešām uzkurina.
Pēc tam sekoja mana pirmā vakara lielākā enerģijas bumbāāā - King Charles. Jau pirms viņa kāpšanas uz skatuves, sākām drūzmēties pie samērā mazās Nordea skatuves teritorijas. Kļūstot par lielo pūli priekšā, sapratām, ka neko neredzēsim, tāpēc nolēmām iet pašā, pašā aizmugurē, lai vismaz redzētu ekrānus. Sākām līst cauri cilvēkiem, kad te pēkšņi King Charles bija jau uz skatuves, un tajā pašā mirklī atradām spraugu un tikām uz soliņiem. Un liels paldies, ka tikām tur! Ne tikai viņa izskats ir tas, kas pievilina, bet arī viņa balss ir kaut kas nepārspējams. Un tie ritmi. Ikreiz, kad tagad dzirdu viņa dziesmas, aiziet dejojamais garastāvoklis vai vismaz kratīšanās. Vēl mani ļoti fascinēja viņa bekvokāliste. Fantastiska sieviete. Un no visām dziesmām es izvēlējos Polar bear, jo šī ir viena no tām dziesmām, kurā ir kaut kāds mistiskais mūzikas spēks un skaistums.
Un kā nu gan vakara noslēgums bez Keane.Viņus gan mazliet nokavēju, jo nespēju atrauties no King Charles. Viņi tiešām grupa ar garu vēsturi, kura sasniegusi patiešām lielu slavu un panākumus, bet mani līdz galam tā arī nepaķēra, jo likās, ka priekš festivāla daudzas dziesmas ir pārāk melanholiski lēnas. Nu vismaz mans garastāvoklis bija tā uzlādēts, ka gribējās turpināt spridzināties apkārt, bet viņi kaut kā nespēja mani kārtīgi izdancināt. Vienkārši viņiem ir daudzas tādas dziesmas, kuras ir jābauda vairāk tā mierīgi. Tas gan nenozīmē, ka uz viņu koncertu es neietu, bet pirms tam ir jāiegūst pareizais, viņiem attiecīgais noskaņojums. Bet puiši jau malači!
Otrās dienas mūzikas baudīšana iesākās ar RasaBasa, kas ir lietuviešu un norvēģu apvienība. Vispirms jau tiešām jāsaka, ka meitenes balss ir apbrīnojama. Kā arī viņas deju kustības - tā vien šķita, ka dziesmu laikā viņa ir citā pasaulē (nekādā gadījumā neuztveriet to slikti) - viņa pat dažu brīdi mani ievilka sev līdzi. Sajutu mūziku daudz citādāk. Viennozīmīgi viens no maniem jaunatklājumiem un jaunajiem favorītiem.
Nākamā ievērības cienīga uzstāšanās bija Jamie N Commons. Par spīti lietum mēs izvilkāmies ārā no siltās klases, uzvilku dzelteno lietus pončo un devāmies klausīties puišus. Un labi vien, ka nebiju tik slinka, lai paliktu iekšā. Nožēlotu, noteikti nožēlotu. Jo šis bija otrās dienas kārtīgi iesildošais gabals - tu lēkā pa peļķēm un dejo. Solista balss ir vienkārši mmmm. Nezinu, kā lai to raksturo. Un vēl - tā vietā, lai dzertu ūdeni koncerta laikā (kā to bieži vien dara dažādi mākslinieki), puiši bija nolēmuši atsvaidzināties ar alu. Malači, oriģināli. Un vienlaicīgi pasmieties ar puišiem arī bija jauki. Fantastika.
Tālāk fiksi bija jāskrien uz Ewert and Two Dragons. Un viņi tiešām iedeva tā pamatīgi pa galvu. Uz viņiem skatoties bija sajūta, ka viņi ir lieli megastāri, bet ne jau šī vārda sliktākajā nozīmē. No viņiem staroja tāds dabiskums un patiesums, ka viņos vienkārši ir neiespējami neiemīlēties. Lūk, no viņiem patiešām var sajust, ka viņi ir savā īstajā vietā un dara to, kas viņiem patīk un to, ko viņi mīl. No mazākās skatuves uz lielākās. Pie viņiem kārtīgi izdejojāmies pa dubļiem. Nu forši :)
Vēlāk mūs saspridzināja The Vaccines. Arī klausoties viņos, ne mirkli negribējās pārstāt dejot, trakot. un tik ļoti patīkami ir skatīties, ka arī paši puiši patiesi ārdās uz skatuves, cik ļoti viņiem patīk darīt to, ko viņi dara. Sākumā pat īsti nebiju pārliecināta, vai viņi mani paķers, jo brīžiem viņu dziesmām biju saklausījusi punk-pop-rock, kas man tā īsti vairs neiet pie sirds. Bet ziniet, dzīvajā saklausīju kaut ko pavisam citu. Un tas man ļoti, ļoti patika.
Damien Rice. Kā gan, lai to palaiž garām. Jau daudzus gadus atpakaļ mani paņēma The Blower's daughter, un tādēļ nekādā gadījumā nedrīkst to laist garām. Mani paņēma viņa vienkāršums. Atnāca džeks, paņēma ģitāru un vairāk kā stundu viens pats apbūra visus. Brīžiem es tā muļķīgi stāvēju un apbrīnoju, cik vienkārša un sarežģīta mūzika var būt vienlaicīgi. Viņš deva tādu mistiskumu. Arī viņš ir tas mākslinieks, kurš to dara tikai tāpēc, ka tas ir viņa aicinājums - tā viņš jūt dzīvi.
Un pēdējais - Manic Street Peachers. Labākais festivāla noslēgums. Par spīti visam neko labāku par viņiem nevarēja vēlēties. Viņi lika man lēkāt kā tādai mazgadīgai fanītei, bet tas bija neaprakstāmi. Un to, ka viņi vairs nebūdami īsti jaunieši spēja gandrīz pusotru stundu pamatīgi nodot pa visu nervu šūniņām, jā, lūk, kādiem ir jābūt mūziķiem. Pat pēc vairākiem gadiem tie spēj vēl atdzīvināt tevī mūzikas garu, un kā vēl spēj. Mani pārsteidz arī tas, ka runājot ar publiku James Dean knapi spēja parunāt, patiešām elsojot, bet līdz ko sākās nākamā dziesma nekas no tā nebija jūtams, un viņš vēl paspēja kārtīgi izlēkāties. Šī ir grupa, kas iedvesmo. Patiešām! Maģisks bija mirklis, kad skrējām no Damien Rice, lai paspētu uz Manic Street Peachers - mēs skrienam un izdzirdam Motorcycle emptiness, sākam dziedāt un turpinam skriet pa dubļiem, caur cilvēkiem, lai tikai tiktu tuvāk skatuvei. Un tikām tuvu, un dejojām no sirds, dziedājām no sirds! Eh, Positivus ir patiešām viens positvīvo emociju un mirkļu pasākums!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru