Zenta Mauriņa ir teikusi, ka "bērni ir puķes Dieva pasaules dārzā". Skaisti! Un šķiet, ka tā ir pilnīga patiesība. Bērnos staro vispatiesākais un visīstākais prieks un mīlestība par visu un par neko.
Un tad nu es nolēmu noķert jeb dokumentēt to neviltoto un īsto prieku, smieklus, jautrību, dzīves baudīšanu, kas mīt bērnos katru dienu. Taču pirmais, ko apzinājos, bija tas, ka šādu mirkli ir grūti nofotografēt. Kā arī pateikt - tagad priecājieties, smaidiet, smejieties - arī nepietiek. Un - ja es kaut ko tādu mēģinātu ar pieaugušajiem, ou - tad gan mēs redzētu cirku jeb īstu prieka viltojumu, mānīšanos, tēlošanu. Reti, kurš pajautās, bet kāpēc man jābūt priecīgam, kāpēc jāsmaida? Bet bērni to pajautāja. Un tā nu mēs kopā izdzīvojām mirkļa burvību.
Katrā no mums mīt bērns, tāpēc ir svarīgi ATCERĒTIES, ka katrs mirklis ir mūsu dzīves ziedonis. Un bērni to zina ļoti labi. Un arī mēs to zinām, tikai esam mazliet to aizmirsuši.
Un tagad - ATCERĒSIMIES!
Un protams! Vislielākais paldies maniem prieka radītājiem un mazajiem palīgiem fotogrāfijas mājasdarba izveidē - māsīcai Katrīnai Annai un brālim Norbertam! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru