Trešdienā labs, jauns sākums

Jebkurā mirklī Tavs gribu var pārvērsties par Tavu negribu, tāpat kā Tavs negribu par Tavu gribu. Un gribi Tu to vai negribi. Tā vienkārši notiek. Un ne jau tāpēc, ka runa šeit būtu par Tavu gribu vai negribu, bet gan par mīlestību un bailēm. Par vienīgajiem pretstatiem šajā pasaulē. Par vienīgajiem pamatiem šajā pasaulē. Par vienīgo Tevi. Un šo spēku cīņu Tevī.
Minūtes it kā skrien neapturami. Un atpakaļ vairs nenāk. Nekad. Kas bijis, tas bijis. Ir tikai mirklis, mirkļu fragmenti, mirkļu savienojumi. Tu tieši šeit un tagad. Tagad un šeit, nevis tad un tur. Bet varbūt Tu vēl esi un būsi tad un tur? Bet kas Tev to apsolīs? Kas Tevi tik ticami apmānīs? Tikai un vienīgi Tu pats sevi māni, piekrāp, melo sev. Nevienam citam Tev nav jāatbild, par citu rīcību Tev nav jāuzņemas atbildību. Mēs visi vieni paši dzīvojam savā laika realitātē. Bet būdami vieni mēs ne vienmēr esam vientuļi. Vientulību radi tikai Tu pats, tādēļ iznīcināt to arī spēj tikai Tu pats nevis kāds cilvēks, kas ienāk Tavā dzīvē. Nojaucot vientulību un sadraudzējoties un iemīlot savu iekšējo balsi, kas esi Tu pats, Tu palaidīsi vientulību, Tu atklāsi klātesamību.
Manī dzīvo mans labākais un mīļākais draugs, bet tik daudzas reizes esmu viņu maldinājusi, mānījusi, piekrāpusi un melojusi tam. Bet tas vienmēr uzticīgs. Vienmēr. Tas vienmēr man tic un paļaujas uz mani, un nekad, nekad nenosoda. Vienmēr uzklausa. Vienmēr pažēlo. Vienmēr ir blakus. Un tieši tagad es atkal gribu tam atvainoties par savu cilvēcisko dabu. Par sevis pašas radītajām, saucamajām grūtībām un nevarībām, un negribēšanām, un ciešanām. Un gan jau šāds mirklis pienāks atkal. Attīrīšanās, lai dvēselīte ir balta, balta kā gulbis.
Un tagad izslēgsim gaismu. Lai atnāk tumsa. Un mēs atkal ieraudzītu gaismu tās pilnībā.