Mīlestība

Tik vienkāršs vārds. Nenoliegsim, ka arī skaists vārds. Iespējams dažiem mīļākais vārds, bet citiem nodrāzts vārds.

Mīlestība kā milzīgs avots pilda mani
Ar savu ziedu smaržu,
Kas apbur mani nemanāmi,
Gribas baudīt mirkli dievišķo.
Mīlēt, dot un brīvam būt,
Kā arī gaišo laimību baudīt,
Tas liek tev priekā smaidīt,
Saplūst vienā veselā.
Es mīlu to, kas man ir dots,
Un to, ko sirds vēl radīt steidz.

Mīlestība ir dziļas, uz cilvēka iekšējo pasauli vērstas un noturīgas jūtas, kas rodas pret kādu citu cilvēku, cilvēku grupu vai personai nozīmīgu parādību. Mīlestība parasti izpaužas mijiedarbībā ar dzimumdziņu. Tās ir vienas no cilvēka augstākajām jūtām.Tas ir īpašs psihofizioloģisks stāvoklis, kas cieši saistīts ar augstāko nervu darbību. Dažas mīlestības izpausmes, kā pieķeršanās un uzticība, ir novērojamas arī augstāk attīstītajiem dzīvniekiem.
Pamatojoties uz izpētītajām versijām par mīlestības iedarbību uz cilvēka prātu, atklāts, ka liela daļa no hormoniem, kas iemīloties nokļūst cilvēka smadzenēs, ir pozitīvi iedarbojušies uz cilvēka psihi un palīdz uzlabot domāšanu. (ņemts no Vikipēdijas)

Šī bija pirmā reize, kad lasīju Mīlestības definīciju. Jebkādu. Un kā? Esmu mazliet vīlusies. Ne jau definīcijā. Bet gan tajā, ka cilvēkiem viss vienmēr ir jādefinē. Zinātniski jāpierāda. Jāpieliek klāt birka - kas ir kas un kas nav kas. Tu vari pieredzēt kas ir kas un kas nav kas tikai pats - neviena definīcija tev nedos to, ko Tava pieredze. Un mīlestība ir tieši tas, ko nevar iemācīt, tā ir jāpieredz. Bet. Bet bieži sev jautājam - kā? Kā lai es zinu, ka tā ir mīlestība? Nu - es uzskatu, ka galvenais ir nešaubīties, bet gan uzticēties sev, savai iekšējai balsij. Nenormāli grūti. Jo mēdz būt šaubas. Bet kā būtu, ja Tu beigtu šaubīties un ticētu sev? Tu esi savas laimes kalējs. Tu un vienīgi Tu.
Laikam jau pavasaris atnācis.
Aprīlī un maijā sola jaunas tikšanās.

Šis dzejolis pie manis nonāca jau 2006.gadā, un vēl joprojām smuki stāv kladē ierakstīts. Jā, jā - un atkal Imants Ziedonis.

Es tevi gribu

Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties.
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties,
Un tūkstošiem jūdžiem būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bija traks, un tavs skatiens bij' prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij' sātīgs.

Tavs augums kā rudzu maize bij' sātīgs,
Tā zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta,
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.