Voiceks

Voiceks

Georgs Bīhners

Režisors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks: Kirils SEREBREŅŅIKOVS

Režisora asistents: Iļja ŠAGALOVS

Muzikālais noformējums: Jēkabs NĪMANIS

Gaismu mākslinieks: Igors KAPUSTINS

Tulkotājs: Ingus LINIŅŠ

Skatuves mašīnisti: Kaspars KŪRIŅŠ, Māris JAUNZEMS

Producente: Ilona MATVEJEVA

Pirmizrāde: 10.04.2012.

Pēc “Mirušo dvēseļu” panākumiem Kirils Serebreņņikovs, viens no vadošajiem Krievijas režisoriem, atgriežas Nacionālajā teātrī. Šoreiz - ar 19. gs. spilgtākās un noslēpumainākās ekspresionisma drāmas “Voiceks” iestudējumu. Tās autors – Georgs Bīhners miris 24 gadu vecumā, atstājot darbu, ko nu jau gandrīz 200 gadus režisori uzskata par vienu no aizraujošākām lugām, kas atvērta plašām interpretācijas iespējām.
Mūsu versijā Voiceks ir melnstrādnieks mūsdienu mākslas galerijā. Galerijas īpašnieks Kapteinis  kā nākamās izstādes tēmu definējis jautājumu “kas ir cilvēks?”, un uzaicinātie mākslinieki gatavo darbus, pētot cilvēka iespēju robežas. “Mazais cilvēks” Voiceks kļūst par izpētes objektu. Cilvēks, kura paša mērķi un sapņi ir sīki un nožēlojami, kļūst par lielu personību izpētes objektu.
/Teksts no Latvijas Nacionālā teātra mājaslapas/

Nu ko?
Pēc izrādes ģenerālmēģinājuma uz mājām gāju ne pa zemi. Un sajūta - laimes.
Godīgi sakot, es pat nespēju pateikt, kas "paņēma" mani.  Lai gan.
Pirmām kārtām - neteiksim, ka uz ģenerālmēģinājumu bija maz cilvēku. Tātad atklāta jūtu paušana samērā neiespējama. Bet kaut kas vairāk kā "es" ņēma virsroku, un notika brīnums. Es pēkšņi jutu tauriņus, es pēkšņi atdzīvojos, es pēkšņi iekļuvu TUR iekšā. Kur? Nu tas tikai pašam ir jāatklāj. Un tomēr nespēju novaldīt jūtu uzplūsmu - pie izrādes beigām bija slapji vaigi. Asaras krita nemanot, viegli, bet man par brīnumu, patiesi un īsti. Ja parasti mēs turamies un spējam apvaldīt savas asaras, tad šoreiz es pat nepamanīju, cik ļoti Voiceks bija mani ievilcis sevī, vai drīzāk cik ļoti es viņu biju ievilkusi sevī. Voiceks - mans ekspresionisma pārdzīvojums.
Nav jēgas stāstīt par ko ir izrāde - ir jāredz. Nu arī ja beigu beigās nepatiks.
Un Serebreņņikovs. Dimants. Šoreiz es pat nespēju pateikt, ko es domāju par viņu. Viņam ir tāds lidojums un skatījums, nu tāds, ka tev nav ko teikt. Viss. Un pats labākais - kā viņš pats saka - izrādē nav simbolu, viss ir tā, kā tas ir. Lai gan ne visi tā padomās. Cilvēks ar skaistu dvēseli. Ar savu jūtu pasauli, ar savu skaistumu. Un man šķiet, ka es sajutu. Ļoti. Teikšu vienu - man ir vēl viens mākslinieciskais favorīts.
Un kameru izmantošana izrādē - pavisam cits skatījums. Atklājas tā trešā dimensija. Kamera kaut kā spēj ierakties kaut kur dziļi, dziļi, dziļi. Tu skaties un pazūdi, aizmirsties. Tu ierocies arī aktierī. Un skaņas, mūzika - tik tā vien ir vērts noskatīties šo izrādi.
Par aktieriem. Mācoties pie Laura Gundara par dramaturģiju un raksturiem, esmu iemācījusies arī uz teātri un aktieriem paskatīties daudz, daudz citādāk.  Un aktieri mani pārsteidza (paldies arī režisoram) - ar kustībām vien KATRS no aktieriem radīja sava tēla raksturu vai tipu. Ivars Puga un Uldis Dumpis - pavisam kas jauns ikkatram skatītājam. Grasbergs - fantastika. Kažociņa, Kaimiņš - tieši tas, kas vajadzīgs.  Jaunie aktieri arī sevi lieliski parāda. Patiesībā - mirklī, kad aktieri paklanījās skatītājiem, tikai tad es sapratu, ka katrs no viņiem tur iederas - neko pielikt, neko atņemt. Darbs ir ieguldīts pamatīgs. Aktieri patiešām lieliski.
Izrādes beigas - pilnīgi piekritīšu Serebreņņikovam, ka turpināt nu noteikti neko nevarēja. Pēdējā mirklī tieši pie sevis nodomāju - nu gan viss, vairs nekam nav jēgas. Un jā - izrāde beidzās.
Es nespēju te izlikt visu, ko sajutu es. Bet viens gan - esmu laimīga un priecīga. Jo dzīve viss notiek tā, kā tam jānotiek. Kā es to gribu. Sakritību nav. Šī izrāde ir mūžā paliekoša. Paldies!
Tā ir mana šī gada sensācija!
Un cik labi, ka uz trešdienas izrādi biļetes jau guļ manā makā! Šķiet, ka būs vēl trešā reize. Man ar vienu nepietiek. Tur ir, ko redzēt vēl un vēl. Man.