"Pa NN guberņas pilsētas viesnīcas vārtiem iebrauca diezgan glīta, neliela atsperu puskariete, kādā mēdz braukāt neprecējušies cilvēki : atvaļināti apakšpulkveži, štābskapteiņi, muižnieki, kam pieder ap simt zemnieku dvēseļu, vārdu sakot, visi tie, kurus sauc par kungiem ar vidēju rocību. Puskarietē sēdēja kungs, ne nu skaistulis, bet viņa vaigs nebūt nebija neglīts, ne visai resns, kaut gan arī ne gluži tievs; nevar sacīt, ka vecs, tomēr arī ne visai jauns. Viņa iebraukšana pilsētā nesacēla nekādu troksni un nebija ne ar ko sevišķu saistīta; tikai divu krievu zemnieki, kuri stāvēja viesnīcai pretī pie kroga durvīm, izsacīja dažādas piezīmes, kas gan attiecās vairāk uz ekipāžu nekā uz tanī sēdošo. "Vai re," viens teica otram, "palūk, kāds ritenis! kā tu domā, vai ar tādu riteni, ja gadītos, varētu līdz Maskavai nobraukt vai ne?" - "Varētu gan," otrs atbildēja. "Bet līdz Kazaņai, es domāju, nevarētu nobraukt?" - "Līdz Kazaņai nu gan ne," atbildēja otrs. Ar to saruna arī beidzās. Tad vēl, kad puskariete piebrauca pie viesnīcas, tai gāja garām kāds jauns cilvēks baltās, bet ļoti šaurās, īsās kanifasa biksēs un frakā, kas bija mēģināta šūt pēc modes; zem frakas bija redzama krūteža, ko rotāja Tulas adata ar bronzas galvu pistoles veidā. Jaunais cilvēks apgriezās, aplūkoja ekipāžu, pieturēja ar roku cepuri, ko vējš tikko nenopūta, un aizgāja savu ceļu."
Lūk, šādi sākas Nikolaja Gogoļa poēma "Mirušās dvēseles". Nezinātājiem šī pirmā rindkopa var likties nekas īpašs un iespējams nekas daudz sološs, taču, manuprāt, šis ir viens no tiem sākumiem, kas pasaka visu un tajā pašā mirklī arī neko. Tagad, atkārtoti pārlasot poēmas sākumu, saprotu, cik nozīmīgi ir padarīt visu it kā cilvēcīgi ticamu un patiesu, taču ieviešot tajā visā mazliet mistikas. Un tas nostrādā. Bet šoreiz stāsts gan nebūs par pašu poēmu vai poēmas analīze, bet gan par to, kā esmu iesākusi savu teātra sezonu.
Vispirms jau jāsaka, ka vasaras sākumā domāju, ka būs grūti izturēt šos trīs mēnešus bez teātra, bet tomēr tik traki nebiju, jo kopā vien sanāca kādi divi mēneši, pat mazāk. Tomēr vasarai ir savi plusi - vari beidzot atvērt tās grāmatas, kuras jau sen esi kārojis izlasīt. Taču līdz ko uzzināju, ka Cēsu Mākslas festivālā būs iespēja redzēt Nacionāla teātra "Mirušās dvēseles", ne mirkli nešaubījos, ka es būšu tur. Un ne jau tā pat vien. Iemesls bija tāds, ka iepriekš šo daudz slavēto izrādi nebiju redzējusi, jo vienmēr bija kaut kādi "traucēkļi". Atceros vēl reizi šogad, kad teica, ka pēdējo reizi Nacionālajā teātrī tiks rādītas "Mirušās dvēseles", taču es nekādi nespēju tikt. Un re. Viss sakārtojās, un man bija tā lieliskā iespēja tomēr redzēt šo izrādi.
Ar mammu nolēmām, ka jāuztaisa riktīga meiteņu diena Cēsīs. Paņēmām vēl līdzi krustmāti un devāmies mazajā izbraucienā. Savus vīriešus šoreiz nolēmām atstāt mājās, jo ir reizes, kad arī meitenēm ir jāpapriecē acis uz aktieriem, kas "Mirušajās dvēselēs" ir tikai vīrieši. Protams, visas kārtis krita uz mani, un tādēļ stūrēšana tika uzticēta man(un man ļoti iepatikās braukt pa Cēsu apli, jā, jā - kā Misters Bīns braukājos). Kā jau īstas dāmas, mēs nolēmām uzpucēties, taču ļaunākais bija tas, ka laiks šoreiz nevēlējās mūs lutināt. Ierodoties Cēsīs, mūsu plānos bija pastaigāt pa pilsētu, jo pēdējā reize, kad te biju, bija pirms 3 gadiem. Tikko izkāpām no mašīnas, sāka līt. Un pats labākais - mašīnas bagāžniekā atradām tikai vienu lietussargu un tas pats bija maziņais salokāmais. Ātri nolēmām, ka krustmāte var iztikt bez lietussarga, jo viņas mati jau ir čirkaini. Aizgājām uz Cēsu pilsdrupām, taču nokavējām desmit minūtes līdz laikam, kad vēl laiž pilī un izstādē par Latvijas relikvijām. Nu nekas. Izlēmām vienkārši apstaigāt pilsētu, bet pirms tam nopirkām vienu superīgo lietussmēteli. Taču cūcības likums ir nepielūdzams - lietus bija pārstājis. Un arī mazo ķīniešu izbrīnītās sejas lika mums pasmaidīt - jā, laikam jau dīvaini izskatās, meitenes kleitās, taču viņi pufaikās un botās. Bet ir taču teiciens - galvenais, lai pašam jautri. Un jā - arī pastaigā mums bija jautri - sākot ar mēģinājumu "pieliekties tuvāk gulbju tēviņam" un beidzot ar interesanto iepirkšanos Cēsu veikalos. Savas pastaigas laikā jau satikām vienu no vakara varoņiem - Ivaru Pugu.
Nu labi - beidzot pienāca mirklis doties uz teātri. Kaut kā arī šoreiz nesanāca viss pa smuko, jo redziet - braucot iekšā stāvvietā pēkšņi krustmāte iekliedzas : "Kas tie par pazīstamiem bomžukiem tur stāv? Eu, tie taču ir aktieri!" Un tieši tajā mirklī visas savu skatienu pavērsām uz "pazīstamajiem bomžukiem" jeb aktieriem (iemesls, kāpēc krustmāte viņus tā nosauca, bija viņu apģērbs - ja esat redzējuši izrādi, sapratīsiet), un protams, par stūrēšanu uz mirkli aizmirsu. Taču labi, ka ir tādas mammas, kas atgādina arī stūrēt, jo cik tur trūka, lai mūsu pasāts nobučotu zilo audi.
Tagad ķersimies klāt nopietnākām lietām - izrādei. Pirmām kārtām jau tas ir milzīgs vizuālais baudījums, Serebreņņikovs atkal un atkal pierāda savu daudzšķautnaino talantu - gan scenogrāfija, gan kostīmi bija tas, ka ļāva papriecēt savas acis arī pat tad, ja brīžiem vai vispār kaut ko nesaproti. Manuprāt, šī izrāde arī bez dziļas domas būtu vienkārši lieliska, jo Serebreņņikovs ir radījis savu rokrakstu vismaz Nacionālā teātra izrādēs - muzikālais noformējums, projekcijas, kārtīgi izstrādātās mizanscēnas un galvenokārt jau simboliskās detaļas, kurām noteikti ir jāpievērš uzmanība. Vispirms jau jāatzīmē tas, ka literāru darbu uzlikt uz skatuves nav viegls uzdevums, tas ir līdzīgi kā grāmatu adaptēt kino ekrānam - ir jāizsver viss svarīgais un nesvarīgais, visam ir jābūt savā līdzsvarā, harmonijā. Tā kā pati esmu izlasījusi Gogoļa dvēseles, tad varu teikt, ka mani patiešām iepriecināja Serebreņņikova izpildījums, jo krievu klasiku uztaisīt par modernu izrādi patiešām nevarētu būt viegli. Un varu teikt, ka man patiešām patīk, ka aizvien vairāk režisori maina teātri, pilnveido to. Teātris vairs nav tikai vizualizācija, kuru rada profesionāli aktieri un režisori. Tas ir kas vairāk - izrāde ir mākslas darbs. Un tas ir tas, pie kā latviešu publika vēl ir jāpieradina. Lēnām, bet jāpieradina.
Par aktieriem. Biju dzirdējusi, ka pirms izrādes tapšanas aktieri savākti vienu viet uz desmit dienām, lai lēnām saaug viens ar otru. Un, manuprāt, izrādes laikā tas ir tik ļoti jūtams. Pamatīga uzticēšanās un komandas darbs. Lūk, kur arī veidojas tā aktieru saspēle, jo skatītājs jau jūt, cik ļoti aktieris atdodas otram. Un, godīgi sakot, šajā izrādē ieraudzīju to spēku, kas ir vīriešu aktieros - viņi var visu. Patiešām visu. Ne vienu mirkli es nedomāju - oi, šito lomu tomēr labāk vajadzēja dod sievietei, nē, šoreiz viņi paši lieliski tika galā. Tās sieviešu lomas bija neatkārtojas. Brūveris, Puga un Kaimiņš - lieliskas sievietes vienlaicīgi. Tas darbs, ko džeki te ir ieguldījuši ir neiedomājams. Manuprāt, Serebreņņikovs atver kaut kādas īpašās čakras, un aktieri tā vien vēlas atvērties un parādīt sevi (labā nozīmē). Laikam jau tā top tā māksla.
Un izrādes beigās man neapnika aplaudēt un nebija kauns saukt BRAVO! Īsāk sakot, vislabākā sezonas atklāšana. Un tad vēl dzirdēt, ka no aizkulisēm nāk skaņa : "Davai, salej!" Gribējās kliegt - "Jā, salej kārtīgi par kārtīgi padarītu darbu."
Malači.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru