Esi man tā

O, Juta! Mēs to pasauli iztaisītu! Mēs zinām, kur ir starta bedrītes.
(Sarkana magone tev pie krūtīm, zobos man zila rudzupuķe.)
O, Juta! Zeme nestieg, putekļi neput, un cik viegli ir akmeņus nest! Un katru vakaru es mazgātu kājas.
Juta, uztaisi man sviestmaizi, cīruļmaizi, redzi, jau sēj, ka mēs nenokavējam!
Juta, uztaisi man lakstīgalu maizi, mēs zinām, kā lakstīgalas dzied, bet ieklausies, kā viņas klusē!
Neizturami klusē. Vai mums nav jāiet?
Juta, vēl ir agrs, nesvied vēl čībiņas nost, vēl nav pērkons bijis. Uztaisi dzeguzmaizītes, govīm tagad ir pieneņu sviests un dīvains dullums ragos.
Drīz būs Jāņi. Ja mēs līdz Jāņiem nebūsim pļavā sliedi atstājuši, neviens neticēs, ka mēs esam bijuši.
Es tev gribēju kaut ko teikt, bet to nevar te stāvot pasacīt.
Un arī ejot to nevar pateikt. Jo man zobos ir zila rudzupuķe.
/Epifānija Ziedonī/

(man viss izdodas, un arī tev viss izdodas. tu mīli un es mīlu. atsevišķi un kopā. tava sirds un mana sirds mūsu sirdī.)
apstājies brīdi.
padomā.