Līgo un Jāņu pēcgarša

Ikdienas dzīvē latvietis latvieti pārprot, nosoda un pat apkaro, bet, lasot dainas un mūsu izcilāko dzejnieku darbus, mēs jaušam, ka, par spīti mūsu savrupībai un mūsu eža kažociņam, kaut kas mūsos ir kopīgs, un šis kopīgais nezūdamais īpašums mūs paglābs no bojāejas, ja mēs to sargāsim tīrās un stiprās rokās. /Zenta Mauriņa/

Latviskākie svētki ir pagājuši. Uzskatu, ka lieliski pagājuši. Galvenais iemesls - atkal ieguvu TO sajūtu. Cik patīkami un sirdij silti bija skatīties, ka visi Līgotāji ir tērpušies tautastērpos un izskatās vienlīdz skaisti. Es jau teicu, ja man būtu teikšana, arī tagad cilvēki Latvijā staigātu tautastērpos. Tajos slēpjas spēks. Īpaši jostās, tās ieaustajos rakstos. Iedomājos, ka varbūt turpmāk savā garderobē ir jāievieš jostas, nevis tā jāatstāj pūralādē.
Un arī šovakar ir patiešām jauks un patīkams vakars - riet saule un man blakus stāv manas Jāņos saplēstās pastalas. Bet nekas. Nekas jau nav mūžīgs. Toties ir laba sajūta, tāda laba svētku pēcgarša. Jā, tieši tagad.

 (Fotogrāfijas ir Ivetas Vaivodes, kas domātas "Madara Cosmetics". Manuprāt, tajās arī ir noķerta latvietība)

Silmačos pirms Jāņiem

"Skrodernienas Silmačos"  - latviešu teātra fenomens. Visvairāk uzvestā latviešu luga, ko katros Jāņos latvieši ir labprāt skatījušies - raudājuši, dziedājuši un smējušies līdzi. Arī šogad par to pārliecinājos, apmeklējot Nacionālā teātra Silmačus Indras Rogas režijā. 

Taču pavisam nesen atradu ko interesantu - "Tomēr šīs Blaumaņa lugas liktenis ir bijis visai raibs. 1902. gada 31. janvārī un 1. februārī - divās nākamajās dienās pēc lugas pirmizrādes "Dienas Lapa" bija pilna ar iznīcinošām un rakstnieku pazemojošām recenzijām. Izrādās, lugai nāves spriedumu pasludinājis R. Blaumaņa darbabiedrs J. Asars. Šī luga R. Blaumanim sagādājusi daudzus rūgtus brīžus. Kaut arī parādījās arī citas visumā atzinīgas recenzijas, tomēr Rīgas Latviešu biedrības teātris nospēlēja tikai trīs izrādes. Bija jāpaiet pieciem gadiem, līdz teātris atgriezās pie noniecinātās lugas. 1907. gada iestudējums izrādījās pēdējais, ko autoram pašam izdevās skatīt." (Rūdolfa Blaumaņa dramaturģijas raksturojum. www.letonika.lv) Iespējams, ka arī mūsdienās ir atrodami ļoti daudz cilvēku, kuriem šī izrāde nepatīk, bet jautājot kāpēc, nekad neesmu saņēmusi konkrētu atbildi, jo beigās izrādās, ka šis cilvēks izrādi nemaz tā īsti nav redzējis. Arī daudzi jaunieši uz šo izrādi lūkojas ar lielu skepsi, bet es tomēr uzskatu, ka šī ir neatņemama (un liela) daļa no latviešu kultūras, kurā lieliski tiek parādīta latviešu daba - nu esam mēs gan liela dziedātājtauta, gan dejotājtauta, gan cietēj/upurtauta (bet lugā jau lieliski parāda, ka paši šīs ciešanas radām), gan mīlētājtauta, gan jautrā/humoristiskā tauta. Un svarīgākais - tas viss notiek tieši latviešu īsteno svētku laikā  - Jāņu laikā. Teikšu godīgi, tie vienmēr man ir bijuši mīļi svētki, jo tā ir viena no tām gada dienām, kad ir nepieciešamība uzvilkt tautas tērpu, uzpīt pļavas ziedu vainagu, iekurt ugunskuru, dziedāt dziesmas. Tas rada to īpašo sajūtu - latvisko, to mūsu nepārvaramo spēku, tautas un kopības spēku, tikai latviešu spēku. Šī iemesla dēļ jau 5 gadus vienmēr Jāņos velku tautas tērpu, un tajā mirklī man ir pilnīgi vienalga, ko citi padomā. Tā ir kā sava veida meditācija. 

Bet ievērības cienīgs ir arī stāsts, kā es sestdien (16.jūnijā, savā vārda dienā) nokļuvu teātrī. Izrādes sākums bija plkst. 12.00. Kas gan var būt labāks par lielisku dienas iesākumu? Internetā pirms tam rūpīgi izpētīju, cikos 5.trolejbuss mani aizvizinās uz teātri. Aizeju uz pieturu un gaidu. Bet trolejbuss kā nenāk, tā nenāk. Sākās reāls stress, jo līdz izrādei bija palikušas 20/25 minūtes. Paskatos sarakstā un saprotu, ka jūnijā saraksti ir mainījušies un vispār esmu skatījusies transportu darba dienās. Sapratu vienu - ir jāskrien. Tā nu glauni saposusies (paldies dievam, bet bez špiļkām, laikam jau zemapziņā jutu, ka šādi viss notiksies) sāku patiešām reāli "močīt". Tā nu dažu minūšu laikā nonācu līdz Brīvības ielai jeb lielākai iespējai ātrāk nonāk galā. Iekāpu 17.trolejbusā, bet tā šoferis nekur īsti nesteidzās, brīžiem pat likās, ka viņš brauca tik lēni, tikai lai apstātos pie katra luksofora. Tā nu vairākas minūtes mocījos trolejbusā. Tikko tikusi ārā pie Esplanādes atkal sāku "močīt". Skrienu pāri ielai pa sarkano, te pēkšņi nez no kurienes parādās taksometrs, ļoti, ļoti nejauks taksis, kurš brutāli mani pārpīpināja, un laikam no tā visa stresa mana kurpe neizturēja un pēkšņi viena no siksniņām saplīsa. Tieši ielas vidū. Tajā mirklī sajutos kā tautasdziesmā "Tūdaliņ, tāgadiņ". Bet apstāties nevarēja, vēl bija palikušas 7 minūtes. Kaut vai bez kurpes, bet teātrī bija jānonāk laikā. Turpināju skriet, ar kāju pamatīgi ieķērusies kurpē. Ieskrēju teātri tieši ar otro/trešo zvanu. Apsēdos savā krēslā un jutos laimīgi nosvīdusi. Esmu paspējusi. Laikam jau lielā mērā varu patiekties savam spītīgajam raksturam - teātra izrādes kavēt nedrīkst, tā ir kā tāda svēta lieta. Nedrīkst būt nevienas atrunas - es nepaspēju, es nevarēju utt. 

Līdzko biju atguvusi elpu, sākās izrāde. Godīgi sakot, nezināju, ko gaidīt, jo prātā vēl spilgti bija palikusi izrāde E.Freiberga režijā. Grūti bija iedomāties Ditu Lūriņu Antonijas lomā. Taču tikko aizkari bija atvērušies, kaut kas nostrādāja un sapratu, ka viss būs labi. Pirmais, kas nostrādāja bija, scenogrāfija. Tiešām bija sajūta, ka esi kaut kur Latvijas laukos, Silmačos. Jau no paša sākuma bija sajūta, ka aktieri ir kā viena liela ģimene - ticības efekts vienreizējs. Un pats svarīgākais jauninājums Rogas režijā - "mājas gariņš/gariņi", kas nepārtraukti ir līdzās. Tikai tagad, domājot par Silmačiem, saprotu, ka tas vienmēr ir bijis tas, ka iespējams pietrūcis. Jo latviešiem jau vienmēr ir kāds līdzās, kāds labais, mīļais gariņš, kas zina visu. Tāds kā mistiskums, bet patīkami labais mistiskums. 

Un runājot par aktieriem, kas gadu gaitā ir samainījušies lomām krustu šķērsām - man ļoti patika, jo tas izrādei atkal deva tādu jaunu dvesmu, odziņu. Nezinu, bet man kaut kā likās, ka Silmačos dzīve caur gadu gadiem ir kļuvusi daudz labāka, cilvēki tur ir daudz dzīvespriecīgāki, kustīgāki nekā citus gadus. Arī Antonija mani pārsteidza - ja iepriekš man likās, ka nevar būt citādākas Antonijas par Daigas Gaismiņas spēlēto, tad šoreiz pārliecinājos, ka Lūriņas Antonija man patīk daudz labāk - viņā daudz vairāk parādās sievietes vājums un stiprums vienlaicīgi, jo mīlestība jau ir tā, kas padara sievieti vājāku. Arī Tomuļu māte kļuvusi pavisam citādāka, nedaudz nopietnāka, bet ar pietiekamu humora devu, līdz ko Indra Burkovska tēlā iejutusies. Un Zāra ar Joski - kļuvuši latviešiem daudz saprotamāki, mīļāki. Tiešām bija interesanti vērot, kā Grasbergu pāris kopā tēloja - manuprāt, viena no lieliskākajām aktieru saspēlēm šajā izrādē. Vēl liels pārsteigums man bija Kārlēns un Rūdis, Krūzkops kopā ar Jāni Vimbu radīja patiešām jaunu razbainieku pāri. Man aiz muguras sēdēja bērni, kuri ikreiz, kad šie abi parādījās, gardi smējās. Egliena Kārlēns un Ančevska Rūdis bija citādāki, bet šoreiz abi šie tēli bija kļuvuši daudz mūsdienīgāki, daudz dzīvelīgāki, tiešām biju pārsteigta. Taču personīgi man Madaras Saldoveres Ieviņa kaut kā līdz galam tā arī neiepatikās - jutu, ka kaut kas pietrūkst, vai arī atmiņā vēl spilgti bija palikusi Lūriņas aušulīgā Ieviņa. 

Bet arī bez smieklīgiem atgadījumiem skatītāju zālē neizpalikt - tiklīdz Uldis Anže parādījās uz skatuves, tā dzirdu, kā man aiz muguras tie paši jau iepriekš pieminētie bērni saka - "Eu, re kur Česlavs! Ko viņš tur dara?" Vēl - man blakus sēdēja kundze gados, un brīdī, kad sprāga krāsns (visiem tas ir zināms), viņā tā pārbijās un palēcās (nevis salēcās), ka likās, ka viņa nokritīs no balkona. Nu šādos mirkļos nespēju savaldīt smieklus, jā, zinu, ļauni, bet kad tas viss izdodas tik dabiski, nespēju valdīties. 

Beigu beigās - šādi nu pabeidzu šo teātra sezonu. Manuprāt, jau skaisti. Daudz apmierinātāk nekā biju gaidījusi. Forši, ka uz šo izrādi bija atnākuši tik daudz un dažāda vecuma cilvēki, sākot no maziem bērniem līdz sirmgalvjiem. Un vēl  - jauki redzēt, ka arī lauku cilvēki ir saposušies un atbraukuši uz Nacionālo teātri, un starpbrīdī fotogrāfējas ar skatuvi fonā. Ieteikums - aizejiet uz Skroderdienām! Īstenībā jau vienalga kur, bet galvenais sajust to Silmaču sajūtu. Šogad man ļoti iepatikās Rogas un Nacionālā teātra aktieru radītā sajūta! Paldies :)

 

Fundamentālists

Šovakar manā ēdienkartē bija Jaunā Rīgas Teātra Mazās zāles izrāde "Fundamentālists" ar aktieriem Ingu Tropu un Gati Gāgu. Režisore šim brīnišķajam darbam ir Inese Mičule. Trijos vārdos par izrādi - man ļotiļotiļoti patika.
Bet tagad, sēžot un domājot, ko uzrakstīt, saprotu, ka ir diezgan grūti pašlaik apkopot domas. Šovakar tika uzsūkts baigais informācijas mākonis, kuram būs nepieciešams laiks, lai to izkliedētu jeb sakārtotu pa plauktiņiem.
Tomēr centīšos izteikties un iedrošināt citus apmeklēt šo burvīgo mākslas darbu. (Šī vakara teātra atziņa - turpmāk līdzi jāņem blociņš, lai pierakstītu tās domas, kas skrien galvā, kā arī izrādes atziņas, kas ir baigās pērles. Šovakar tik ļoti gribējās pierakstīt vai ierakstīt.)
Inese Mičule :
"Neticēt patiesībai, nozīmētu nonākt pretrunā pašam ar sevi. Ticēt nozīmē domāt, ka kaut kas ir patiess. Teikt, ka patiesības nav, ir diezgan muļķīgi, jo pats apgalvojums "patiesības nav" jau ir patiesība.
Psiholoģiskā drāma par ticību, paštaisnumu un cilvēku atbildību. Par to, ka pasaulē nepastāv tikai melnais un baltais, ka patiesība var būt dažāda. Lugas sižets ir negaidītiem pagriezieniem pilns un aizrauj ar savu stāstu, pat ja sākumā nekas par to neliecina, tāpēc intrigas saglabāšanai, to neizpaudīsim.
Luga aptver tiešām ļoti daudz tēmas, bet viena no aktuālākajām man  - kā nepazaudēt sevi, kā saglabāt savu patieso "es". Pašai personīgi ir bijis un joprojām ir grūti attīrīt sevi no citu domām, uzskatiem, viedokļiem, saglabāt savu būtību tāda, kāda man tā ir no dabas dota, un papildināt sevi uz man sasniedzamo spēku un resursu bāzes.
Man ļoti gribētos, lai "Fundamentālists" rosinātu skatītāju padomāt, kādā laikmetā un sabiedrībā mēs dzīvojam. No vienas puses - uz ateismu un sociālismu balstītās sabiedrības piemērs - PSRS, ir sabrucis. No otras puses, mūsu dzīvi pārņem Rietumu brīvā tirgus ekonomika un personiskās brīvības ideāli. Veidojot izrādi, uzdevu sev jautājumu, kāpēc cilvēki sākuši vienu aiz otras nevērīgi atmest laiku laikos cienītas absolūtas morāles vērtības? Luga skaidri parāda to, ka morāles sagrozīšana notiek gan laicīgajā, gan arī kristīgajā pasaulē, un skatītājam ir iespēja padomāt, kāda ir viņa personiskā attieksme pret to."


Iespējams daudzi ir nobijušies un nav aizgājuši uz izrādi, jo tajā tiek daudz runāts par reliģiju, par to, kas tad īsti ir Dievs, Bībele. Es gribētu par visiem simts piekrists, ka Bībele ir mākslas darbs, kurā ir daudz simbolu. Mūsdienās ir tik daudz iespēju lasīt grāmatas par to, kā šie simboli tiek tulkoti, bet ir arī daudzi cilvēki, kuri to visu uztver tieši, burtiski. Es nekādi negribētu viņus nomelnot vai kā citādāk pazemot, bet es pievienošos izrādē vienai no paustajām domām, ka tāda pamatīgā Jēzus un Dieva, tā Kunga piesaukšana ir labs veids, kā pazust, nevis atrasties - cilvēks pazaudē pats sevi, savas domas, uzskatus, viedokļus, taču tā vietā viņam ir savas draudzes diktētie noteikumi. Man ļoti patika galvenā varoņa Markusa teiktais par valodu, vārdiem - šie visi cilvēki, kas ir "sektās", runā vienādi - vienādi skaita lūgšanas, vienādi saka vārdu "Jēzus" utt. Tā ir pamatīga subkultūra, tāpat kā reperi, panki, goti vai emo - šīs kultūras veidojas, lai pakļautu cilvēkus, lai viņš aizmirst, kas pats ir. Sākotnēji tas viss var šķist dīvaini, taču pēc tam tu pie tā pierodi, un tā ir tava ikdiena. Es nerunāju tā pat vien - pati esmu piedalījusies kristīgo "sektu" dievkalpojumos, un varu droši teikt - jā, šie cilvēki ir vienādi, tik ļoti vienādi, ka brīžiem kļūst bail. 
Un jā - atkarība no alkohola ne ar ko neatšķiras no atkarības no reliģijas. Skarbi, bet taisnība. Tas ir kā mierinājums, kā izvairīšanā pašam no sevis. Bet mēs esam cilvēki un varam atļauties būt vāji, bet cik ilgi? Alkoholiķis ne nieka nav sliktāks par kristieti. Neviens nav labāks vai sliktāks. Jā, tā ir patiesība - pretstatu kopums, kas eksistē vienlaikus.
Vairāk neko par reliģijas lietām neteikšu - jāredz izrāde, kaut vai tā pat - lai pārliecinātos par saviem uzskatiem.
Man pašai ļoti svarīga atziņa bija par mīlestību. Es visu laiku prātoju, kāpēc dažkārt varam iemīlēties tik ātri. Tagad viss kļuvis skaidrāks. Vispirms ir iekāre, jā - mūsu labā draudzene kaisle (ārējais izskats utt). Pēc tam ieslēdzas mūsu fantāzija, un mēs iztēlojamies, kāds šis cilvēks ir, kādas būtu kopējās attiecības, TAČU tur jau ir tā lieta - to rada mūsu iztēle, jo vairums gadījumu šis cilvēks nemaz tāds nav. Un tad nu sākās lielās vilšanās - viņš/viņa sākumā bija tāds, taču izrādās, ka nemaz tāds nav. Bet, mīļie, mēs paši iztēlojamies, kādam šim cilvēkam ir jābūt. Mēs viļamies paši sevī. Mēs paši sevi maldinām. Mēs esam egoisti - nemaz necenšamies iepazīt otru. Tāpēc varbūt nesakām, ka ātri iemīlamies. Lai gan dažkārt jau ir labi dzīvot savā iedomu mīlestības pasaulē, bet daudz drošāk ir saprast, kāds tad otrs cilvēks ir.
Man galva ir pilna ar idejām. Ļoti pilna. Vairs nevaru - citādāk būs galīga putra.
P.S. Visģeniālākais šajā izrādē man šķiet tas, ka abi šie cilvēki ir ticīgie, un pats svarīgākais - galvenais varonis ir mācītājs. Tas liek padomāt.

Paspēlēsim paslēpes

Un tā nu es stāvēju kalna apakšā. Sākumā, skatīties uz augšu, bija ļoti grūti – bija bail, ka nespēšu to izdarīt, ka neesmu tam domāta, lai rāptos kalnā. Brīžiem pat prātā nāca domas, ka palikt tepat, apakšā, ir daudz labāk, jo šeit es visu pazīstu – katru zāles stiebriņu, katru krūmu, koku, katru ziedu, kas man apkārt. Te vējš vienmēr pūta pazīstami, pat vislielākās brāzmas es pazinu. Šīs brīžu domas piepildījās – nolēmu vēl mazu mirklīti uzkavēties, kamēr būšu gatava doties – pirmo reizi ieķerties kalnā. Tā nu es sēdēju kalna piekājē, savā pļavā, bet drīz vien sāka mākt garlaicība – viss pazīstamais vairs nespēja radīt interesi, biju nogurusi. Jā, biju nogursi no sapņošanas par kalnā kāpšanu. Sapņos dzīvot ir pavisam droši – vienmēr tu pats esi noteicējs, un nekas nekad nevar noiet greizi. Savos sapņos es sīki jo sīki spēju iztēloties katru detaļu – cik augsts ir kalns, kāda zāle uz tā aug, kāds vējš pūš, arī katru akmentiņu spēju iedomāties. To visu es redzēju – lieliski redzēju. Bet man bija bail. Bail, ka mans sapnis nepiepildīsies – ka realitātē kalns būs pavisam citādāks. Tāpēc turpināju vārtīties pa savu pļavu. Labi – bija reizes, kad mēģināju rāpties. Taču katru reizi nokritu. Kāpēc? Nu es taču teicu – man bija bail. Pēkšņi sajutu citādāku vēju, nobijos un nokritu. Citkārt, ieķeroties kalnā, saskrāpēju roku uz asa akmens. Atrāvu roku un sāpēs iekritu atpakaļ savā pļavā. Man nepatīk, ja man sāp. Jā, izklausās jau bērnišķīgi, bet kāpēc kalnā kāpšanai ir jābūt sāpīgai? Es taču tikai gribu palūkoties kāds skats paveras no virsotnes. Neko vairāk jau es nemaz neprasu. Bet es turpināju sēdēt savā pļavā un domāju, visu laiku domāju. Un pa vidum arī sapņoju. Bet ne viens, ne otrs nepalīdzēja. Kļuva arvien grūtāk izdzīvot savā pļavā, jo kalns bija te pat blakus, un visu laiku mani vilināja. Bet man bija bail, ļoti bail. Nekad mūžā neesmu tā baidījusies sākt un turpināt rāpties kalnā.  Taču te pēkšņi sajutu, kā tik pazīstamie zāles stiebri sāk tīties man ap kājām. Sapratu vienu – es negribu palikt te mūžīgi piesieta. Nu bet ko tad es gribu? Rāpties kalnā? Bet man taču ir bail. Zāles stiebri jau gandrīz bija aptinušies ap visu kāju. Tie sāka spiest, tas sāpēja. Tas sāpēja vēl vairāk nekā kalna akmens nobrāzums. Es sāku raudāt, iekšēji kliedzu tik skaļi, ka pati nobijos no sevis. Tajā mirklī es sapratu – es neesmu domāta kalna piekājei, es esmu kalnā kāpēja. Un es sāku plēst zāli sev nost no kājām. Tas nenācās viegli, bet es turpināju. Spēka bija pavisam maz. Atbrīvojusi savas kājas, es sāku skriet. Es skrēju, nedomājot. Nākamajā mirklī es attapos, ka esmu ieķērusies kalnā un ar pēdējiem spēkiem mēģinu rāpties pa to. Man vēl joprojām sāpēja kājas, lēnām jutu, ka no tām pazūd visi atlikušie spēki. Bet es turpināju, jo zināju, ka tas ir tas, ko es patiešām gribu. Apzinājos vienu – šoreiz tas ir pa īstam, uz mūžu. Un tajā mirklī, lai gan biju bezspēcīga, es sajutu, ka esmu kalnā kāpēja. Es kāpu. Un neatskatījos. Kur es nonākšu? Šoreiz tas nav svarīgi, galvenais ir kāpt. Un pirmo reizi mūžā es bezbailīgi turpināju kāpt. Tajā mirklī jutu, ka esmu mājās. Kalnā kāpējs kalnā vienmēr jūtas kā mājās. Un mājās svarīgākais ir mirklis un sajūta, nekam vairāk nav nozīmes. Savas mājas es veidoju pati, vienmēr.

Visi gribam Žurku

- Kādu vēl žurku? Dzīvu žurku? Neviens taču negrib tās sasodītās žurkas.
- Nē, nē - Nacionālā teātra žurku!

Šovakar arī man bija iespēja noskatīties balvas “100 g Žurkas” pasniegšanas ceremoniju. Teikšu godīgi, ka vienmēr uz Nacionālā teātra Žurku skatījos ar lielu skepsi, lai gan nekad nebiju redzējusi nevienu no Žurkām. Toties biju dzirdējusi atsauksmes, galvenokārt sliktas (man laikam vienkārši "veicās" ar cilvēkiem apkārt). Kā arī politika man nekad tā īsti nav saistījusi, un domāju, ka man nebūs interesanti. Arī pirmās asociācijas, kas nāk prātā saistībā ar Žurku, ir bariņš pensionāru, kuri dodas izklaidēties. Tātad - ne gluži izklaide manai gaumei. Vienmēr atceros, kā mana vecmāmiņa devās uz šīm izrādēm, bet vēl joprojām spilgti palicis atmiņā viņas pēdējais Žurkas apmeklējums (precīzi gan nepateikšu kuras) - viņa bija pavisam neapmierināta, sūdzējās par lieko laika tērēšanu, nekas viņu tā īsti neesot uzrunājis, smieklīgi arī vairs neesot un tā tālāk. Pēc šīs reizes viņas iespaids par Nacionālo teātri bija tā krietni vien pabojāts. Tomēr varētu rasties jautājums - kādēļ tad es aizgāju uz Žurku? Šoreiz kaut kur pa ausu galam dzirdēju, ka šogad Žurka esot pa pirmo. Nolēmu parakņāties teātra mājaslapā, un jā - atsauksmes bija patiešām labas. Bet godīgi sakot, es nekad uz tām nepaļaujos.

Tā nu es saņēmos un devos Žurkas lūkoties. Jau pats pirmais, kas mani pārsteidza, bija skatītāju dažādība - gan pavisam jauni cilvēki, gan jau manis iepriekš pieminētie pensionāri. Okei. Ja jau ir pat krietni jaunāki cilvēki par mani, tad jau it kā nevajadzētu būt tik slikti. Vienīgi mani uztrauca tas, ka nesapratīšu kādu no politiskā kabarē jokiem, jo ar politiku nekad tā īsti neesmu bijusi uz "tu". Nu nekas. Apsēdos un gaidīju. Īsti pat nezināju, ko gaidīt, un labi vien bija, ka nezināju. 

Sākās izrāde. Sākumā bija grūti saprast - izrāde vai tomēr balvu pasniegšanas ceremonija? Tagad varu teikt, ka tā drīzāk ir tāda svinīgāka saruna ar saviem skatītājiem, pie tam - tāda diez gan bezbailīga un bezcenzūras saruna. Pašā žurkas sākumā manī vēl joprojām sēdēja no citiem cilvēkiem aizgūtā skepse. Bet sapratu, ka tā ir jāpalaiž un jābauda. Un ziniet - izdevās. Un politikas nebija par daudz, pat biju pārsteigta, ka nekas no izrādē attēlotā man nebija svešs - par visu zināju. Tātad nav jābūt politikas mīļotājam, sekotājam. Tas jau arī to visu padara smieklīgu. Vienkāršums. Un pat it kā sarežģītās lietas tika paskaidrotas - ar shēmām.

Jau kārtējo reizi pārliecinājos par to, ka Valters Sīlis ir un būs lielisks režisors par spīti savam jaunajam vecumam. Tas tikai pierāda, ka vecumam nekad nav nozīmes. Galvenais jau kas ir pašā cilvēkā un kā viņš to iznes uz āru. Par Skuteli - es vienkārši sēdēju un kaifoju par to, cik cilvēkam var būt liels talants, pavisam atšķirīgs un interesants talants - nopietni pasniegt jokus, ātri runāt, iesaistīt publiku. Un, man šķiet, ka viņa lielākais noslēpumus, kāpēc viņam tas viss tik ļoti padodas, ir tāpēc, ka viņš ir tas, kas viņš ir, viņš netēlo kaut kādu kruto džeku. Tāpēc viņam tas viss sanāk tik patiesi. Nevaru neuzteikt arī Mārtiņu Eglienu, kas piedalījies scenārija tapšanā. Viņiem visiem trim kopā ir izdevies izveidot patiešām lielisku politisko kabarē.

Un par aktieriem. Lai man piedod citu teātru aktieri, bet Nacionālā teātra aktieri man vienmēr kaut kā būs mīļāki. Viņu visu tēlojums un talants ir nepārspējami lielisks. Tik precīzi izstrādāti tēlu tipi - un es spēju iedomāties, kāds darbs ir radīt it kā pavisam vienkāršu tipu. Bet viņu uzdevums bija jau daudz grūtāks - radīt Latvijā pazīstamus cilvēkus. Egliena Dombrovskis un Lembergs, Marijas Bērziņas Solvita Āboliņa, Ančevska - Raivis Dzintars, Kļavinska - Lindermans, Liuzinika - Raimonds Pauls un vēl, vēl, vēl. Lai gan šoreiz Ditai Lūriņai nebija galvenā loma, taču viņa spīd, un tu jūti, cik ļoti cilvēks ir savā vietā, viņa patiešām ir vārda "dīva" vērta. Viņas balss un Jura Jopes balss (viņš arī vēl riktīgi izsitīsies) man radīja skudriņas. Fantastika. Bet nē - man visi Nacionālā teātra aktieri šķiet fantastiski un talantīgi. Tikai viņi var atļauties ieskriet zālē un balkonos un sākt apsaukt savus skatītājus. 

Un tā jau ir - nebūtu skatītāju, nebūtu aktieru. Nebūtu aktieru, nebūtu skatītāju. Tas ir kāds cimds ar roku - abi viens otram ir vajadzīgi. Un šovakar jau kuro reizi guvu to mīlestības strāvojumu, kuru aktieri sniedz saviem skatītājiem. Burvīgs mirklis.

Šo vakaru ne mirkli nenožēloju. Gribas, lai tādi ilgst daudz ilgāk. Ar 2,5 stundām nepietiek. Jā - un tāpēc es eju uz teātri. Man ir vajadzīga šī emociju un jūtu apmaiņa. Īstenībā jau ikvienam tā ir vajadzīga, tikai daudzums atšķiras!

Es saku - ejiet uz teātri, mīliet teātri, un Jūs atklāsiet sevī ko jaunu!

  

Troppo buono

Забудьте о проблемах - их нет. Все игра разума. Перестаньте играть в эти игры с самим собой. Просто живите и радуйтесь. У вас всего достаточно для того,чтобы быть счастливым. Живите каждый день,как последний и pадуйтесь. /V.G./

Pirmā vasaras diena, un kāpēc gan tieši šodien nepārstāt spēli pašai ar savu prātu? Esmu bijusi pārāk laba (troppo buono) pret citiem, tajā pašā mirklī aizmirstot būt laba pati pret sevi. Vienmēr skatoties uz šo bildi, manī pamostas īstās sajūtas, ka, lūk, tā esmu es. Nu bet kāpēc ir tik grūti pārstāt spēlēt?