Paspēlēsim paslēpes

Un tā nu es stāvēju kalna apakšā. Sākumā, skatīties uz augšu, bija ļoti grūti – bija bail, ka nespēšu to izdarīt, ka neesmu tam domāta, lai rāptos kalnā. Brīžiem pat prātā nāca domas, ka palikt tepat, apakšā, ir daudz labāk, jo šeit es visu pazīstu – katru zāles stiebriņu, katru krūmu, koku, katru ziedu, kas man apkārt. Te vējš vienmēr pūta pazīstami, pat vislielākās brāzmas es pazinu. Šīs brīžu domas piepildījās – nolēmu vēl mazu mirklīti uzkavēties, kamēr būšu gatava doties – pirmo reizi ieķerties kalnā. Tā nu es sēdēju kalna piekājē, savā pļavā, bet drīz vien sāka mākt garlaicība – viss pazīstamais vairs nespēja radīt interesi, biju nogurusi. Jā, biju nogursi no sapņošanas par kalnā kāpšanu. Sapņos dzīvot ir pavisam droši – vienmēr tu pats esi noteicējs, un nekas nekad nevar noiet greizi. Savos sapņos es sīki jo sīki spēju iztēloties katru detaļu – cik augsts ir kalns, kāda zāle uz tā aug, kāds vējš pūš, arī katru akmentiņu spēju iedomāties. To visu es redzēju – lieliski redzēju. Bet man bija bail. Bail, ka mans sapnis nepiepildīsies – ka realitātē kalns būs pavisam citādāks. Tāpēc turpināju vārtīties pa savu pļavu. Labi – bija reizes, kad mēģināju rāpties. Taču katru reizi nokritu. Kāpēc? Nu es taču teicu – man bija bail. Pēkšņi sajutu citādāku vēju, nobijos un nokritu. Citkārt, ieķeroties kalnā, saskrāpēju roku uz asa akmens. Atrāvu roku un sāpēs iekritu atpakaļ savā pļavā. Man nepatīk, ja man sāp. Jā, izklausās jau bērnišķīgi, bet kāpēc kalnā kāpšanai ir jābūt sāpīgai? Es taču tikai gribu palūkoties kāds skats paveras no virsotnes. Neko vairāk jau es nemaz neprasu. Bet es turpināju sēdēt savā pļavā un domāju, visu laiku domāju. Un pa vidum arī sapņoju. Bet ne viens, ne otrs nepalīdzēja. Kļuva arvien grūtāk izdzīvot savā pļavā, jo kalns bija te pat blakus, un visu laiku mani vilināja. Bet man bija bail, ļoti bail. Nekad mūžā neesmu tā baidījusies sākt un turpināt rāpties kalnā.  Taču te pēkšņi sajutu, kā tik pazīstamie zāles stiebri sāk tīties man ap kājām. Sapratu vienu – es negribu palikt te mūžīgi piesieta. Nu bet ko tad es gribu? Rāpties kalnā? Bet man taču ir bail. Zāles stiebri jau gandrīz bija aptinušies ap visu kāju. Tie sāka spiest, tas sāpēja. Tas sāpēja vēl vairāk nekā kalna akmens nobrāzums. Es sāku raudāt, iekšēji kliedzu tik skaļi, ka pati nobijos no sevis. Tajā mirklī es sapratu – es neesmu domāta kalna piekājei, es esmu kalnā kāpēja. Un es sāku plēst zāli sev nost no kājām. Tas nenācās viegli, bet es turpināju. Spēka bija pavisam maz. Atbrīvojusi savas kājas, es sāku skriet. Es skrēju, nedomājot. Nākamajā mirklī es attapos, ka esmu ieķērusies kalnā un ar pēdējiem spēkiem mēģinu rāpties pa to. Man vēl joprojām sāpēja kājas, lēnām jutu, ka no tām pazūd visi atlikušie spēki. Bet es turpināju, jo zināju, ka tas ir tas, ko es patiešām gribu. Apzinājos vienu – šoreiz tas ir pa īstam, uz mūžu. Un tajā mirklī, lai gan biju bezspēcīga, es sajutu, ka esmu kalnā kāpēja. Es kāpu. Un neatskatījos. Kur es nonākšu? Šoreiz tas nav svarīgi, galvenais ir kāpt. Un pirmo reizi mūžā es bezbailīgi turpināju kāpt. Tajā mirklī jutu, ka esmu mājās. Kalnā kāpējs kalnā vienmēr jūtas kā mājās. Un mājās svarīgākais ir mirklis un sajūta, nekam vairāk nav nozīmes. Savas mājas es veidoju pati, vienmēr.