Bet tagad, sēžot un domājot, ko uzrakstīt, saprotu, ka ir diezgan grūti pašlaik apkopot domas. Šovakar tika uzsūkts baigais informācijas mākonis, kuram būs nepieciešams laiks, lai to izkliedētu jeb sakārtotu pa plauktiņiem.
Tomēr centīšos izteikties un iedrošināt citus apmeklēt šo burvīgo mākslas darbu. (Šī vakara teātra atziņa - turpmāk līdzi jāņem blociņš, lai pierakstītu tās domas, kas skrien galvā, kā arī izrādes atziņas, kas ir baigās pērles. Šovakar tik ļoti gribējās pierakstīt vai ierakstīt.)
Inese Mičule :
"Neticēt patiesībai, nozīmētu nonākt pretrunā pašam ar sevi. Ticēt nozīmē domāt, ka kaut kas ir patiess. Teikt, ka patiesības nav, ir diezgan muļķīgi, jo pats apgalvojums "patiesības nav" jau ir patiesība.
Psiholoģiskā drāma par ticību, paštaisnumu un cilvēku atbildību. Par to, ka pasaulē nepastāv tikai melnais un baltais, ka patiesība var būt dažāda. Lugas sižets ir negaidītiem pagriezieniem pilns un aizrauj ar savu stāstu, pat ja sākumā nekas par to neliecina, tāpēc intrigas saglabāšanai, to neizpaudīsim.
Luga aptver tiešām ļoti daudz tēmas, bet viena no aktuālākajām man - kā nepazaudēt sevi, kā saglabāt savu patieso "es". Pašai personīgi ir bijis un joprojām ir grūti attīrīt sevi no citu domām, uzskatiem, viedokļiem, saglabāt savu būtību tāda, kāda man tā ir no dabas dota, un papildināt sevi uz man sasniedzamo spēku un resursu bāzes.
Man ļoti gribētos, lai "Fundamentālists" rosinātu skatītāju padomāt, kādā laikmetā un sabiedrībā mēs dzīvojam. No vienas puses - uz ateismu un sociālismu balstītās sabiedrības piemērs - PSRS, ir sabrucis. No otras puses, mūsu dzīvi pārņem Rietumu brīvā tirgus ekonomika un personiskās brīvības ideāli. Veidojot izrādi, uzdevu sev jautājumu, kāpēc cilvēki sākuši vienu aiz otras nevērīgi atmest laiku laikos cienītas absolūtas morāles vērtības? Luga skaidri parāda to, ka morāles sagrozīšana notiek gan laicīgajā, gan arī kristīgajā pasaulē, un skatītājam ir iespēja padomāt, kāda ir viņa personiskā attieksme pret to."
Iespējams daudzi ir nobijušies un nav aizgājuši uz izrādi, jo tajā tiek daudz runāts par reliģiju, par to, kas tad īsti ir Dievs, Bībele. Es gribētu par visiem simts piekrists, ka Bībele ir mākslas darbs, kurā ir daudz simbolu. Mūsdienās ir tik daudz iespēju lasīt grāmatas par to, kā šie simboli tiek tulkoti, bet ir arī daudzi cilvēki, kuri to visu uztver tieši, burtiski. Es nekādi negribētu viņus nomelnot vai kā citādāk pazemot, bet es pievienošos izrādē vienai no paustajām domām, ka tāda pamatīgā Jēzus un Dieva, tā Kunga piesaukšana ir labs veids, kā pazust, nevis atrasties - cilvēks pazaudē pats sevi, savas domas, uzskatus, viedokļus, taču tā vietā viņam ir savas draudzes diktētie noteikumi. Man ļoti patika galvenā varoņa Markusa teiktais par valodu, vārdiem - šie visi cilvēki, kas ir "sektās", runā vienādi - vienādi skaita lūgšanas, vienādi saka vārdu "Jēzus" utt. Tā ir pamatīga subkultūra, tāpat kā reperi, panki, goti vai emo - šīs kultūras veidojas, lai pakļautu cilvēkus, lai viņš aizmirst, kas pats ir. Sākotnēji tas viss var šķist dīvaini, taču pēc tam tu pie tā pierodi, un tā ir tava ikdiena. Es nerunāju tā pat vien - pati esmu piedalījusies kristīgo "sektu" dievkalpojumos, un varu droši teikt - jā, šie cilvēki ir vienādi, tik ļoti vienādi, ka brīžiem kļūst bail.
Un jā - atkarība no alkohola ne ar ko neatšķiras no atkarības no reliģijas. Skarbi, bet taisnība. Tas ir kā mierinājums, kā izvairīšanā pašam no sevis. Bet mēs esam cilvēki un varam atļauties būt vāji, bet cik ilgi? Alkoholiķis ne nieka nav sliktāks par kristieti. Neviens nav labāks vai sliktāks. Jā, tā ir patiesība - pretstatu kopums, kas eksistē vienlaikus.
Vairāk neko par reliģijas lietām neteikšu - jāredz izrāde, kaut vai tā pat - lai pārliecinātos par saviem uzskatiem.
Man pašai ļoti svarīga atziņa bija par mīlestību. Es visu laiku prātoju, kāpēc dažkārt varam iemīlēties tik ātri. Tagad viss kļuvis skaidrāks. Vispirms ir iekāre, jā - mūsu labā draudzene kaisle (ārējais izskats utt). Pēc tam ieslēdzas mūsu fantāzija, un mēs iztēlojamies, kāds šis cilvēks ir, kādas būtu kopējās attiecības, TAČU tur jau ir tā lieta - to rada mūsu iztēle, jo vairums gadījumu šis cilvēks nemaz tāds nav. Un tad nu sākās lielās vilšanās - viņš/viņa sākumā bija tāds, taču izrādās, ka nemaz tāds nav. Bet, mīļie, mēs paši iztēlojamies, kādam šim cilvēkam ir jābūt. Mēs viļamies paši sevī. Mēs paši sevi maldinām. Mēs esam egoisti - nemaz necenšamies iepazīt otru. Tāpēc varbūt nesakām, ka ātri iemīlamies. Lai gan dažkārt jau ir labi dzīvot savā iedomu mīlestības pasaulē, bet daudz drošāk ir saprast, kāds tad otrs cilvēks ir.
Man galva ir pilna ar idejām. Ļoti pilna. Vairs nevaru - citādāk būs galīga putra.
P.S. Visģeniālākais šajā izrādē man šķiet tas, ka abi šie cilvēki ir ticīgie, un pats svarīgākais - galvenais varonis ir mācītājs. Tas liek padomāt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru