- Nē, nē - Nacionālā teātra žurku!
Šovakar arī man bija iespēja noskatīties balvas “100 g Žurkas” pasniegšanas ceremoniju. Teikšu godīgi, ka vienmēr uz Nacionālā teātra Žurku skatījos ar lielu skepsi, lai gan nekad nebiju redzējusi nevienu no Žurkām. Toties biju dzirdējusi atsauksmes, galvenokārt sliktas (man laikam vienkārši "veicās" ar cilvēkiem apkārt). Kā arī politika man nekad tā īsti nav saistījusi, un domāju, ka man nebūs interesanti. Arī pirmās asociācijas, kas nāk prātā saistībā ar Žurku, ir bariņš pensionāru, kuri dodas izklaidēties. Tātad - ne gluži izklaide manai gaumei. Vienmēr atceros, kā mana vecmāmiņa devās uz šīm izrādēm, bet vēl joprojām spilgti palicis atmiņā viņas pēdējais Žurkas apmeklējums (precīzi gan nepateikšu kuras) - viņa bija pavisam neapmierināta, sūdzējās par lieko laika tērēšanu, nekas viņu tā īsti neesot uzrunājis, smieklīgi arī vairs neesot un tā tālāk. Pēc šīs reizes viņas iespaids par Nacionālo teātri bija tā krietni vien pabojāts. Tomēr varētu rasties jautājums - kādēļ tad es aizgāju uz Žurku? Šoreiz kaut kur pa ausu galam dzirdēju, ka šogad Žurka esot pa pirmo. Nolēmu parakņāties teātra mājaslapā, un jā - atsauksmes bija patiešām labas. Bet godīgi sakot, es nekad uz tām nepaļaujos.
Tā nu es saņēmos un devos Žurkas lūkoties. Jau pats pirmais, kas mani pārsteidza, bija skatītāju dažādība - gan pavisam jauni cilvēki, gan jau manis iepriekš pieminētie pensionāri. Okei. Ja jau ir pat krietni jaunāki cilvēki par mani, tad jau it kā nevajadzētu būt tik slikti. Vienīgi mani uztrauca tas, ka nesapratīšu kādu no politiskā kabarē jokiem, jo ar politiku nekad tā īsti neesmu bijusi uz "tu". Nu nekas. Apsēdos un gaidīju. Īsti pat nezināju, ko gaidīt, un labi vien bija, ka nezināju.
Sākās izrāde. Sākumā bija grūti saprast - izrāde vai tomēr balvu pasniegšanas ceremonija? Tagad varu teikt, ka tā drīzāk ir tāda svinīgāka saruna ar saviem skatītājiem, pie tam - tāda diez gan bezbailīga un bezcenzūras saruna. Pašā žurkas sākumā manī vēl joprojām sēdēja no citiem cilvēkiem aizgūtā skepse. Bet sapratu, ka tā ir jāpalaiž un jābauda. Un ziniet - izdevās. Un politikas nebija par daudz, pat biju pārsteigta, ka nekas no izrādē attēlotā man nebija svešs - par visu zināju. Tātad nav jābūt politikas mīļotājam, sekotājam. Tas jau arī to visu padara smieklīgu. Vienkāršums. Un pat it kā sarežģītās lietas tika paskaidrotas - ar shēmām.
Jau kārtējo reizi pārliecinājos par to, ka Valters Sīlis ir un būs lielisks režisors par spīti savam jaunajam vecumam. Tas tikai pierāda, ka vecumam nekad nav nozīmes. Galvenais jau kas ir pašā cilvēkā un kā viņš to iznes uz āru. Par Skuteli - es vienkārši sēdēju un kaifoju par to, cik cilvēkam var būt liels talants, pavisam atšķirīgs un interesants talants - nopietni pasniegt jokus, ātri runāt, iesaistīt publiku. Un, man šķiet, ka viņa lielākais noslēpumus, kāpēc viņam tas viss tik ļoti padodas, ir tāpēc, ka viņš ir tas, kas viņš ir, viņš netēlo kaut kādu kruto džeku. Tāpēc viņam tas viss sanāk tik patiesi. Nevaru neuzteikt arī Mārtiņu Eglienu, kas piedalījies scenārija tapšanā. Viņiem visiem trim kopā ir izdevies izveidot patiešām lielisku politisko kabarē.
Un par aktieriem. Lai man piedod citu teātru aktieri, bet Nacionālā teātra aktieri man vienmēr kaut kā būs mīļāki. Viņu visu tēlojums un talants ir nepārspējami lielisks. Tik precīzi izstrādāti tēlu tipi - un es spēju iedomāties, kāds darbs ir radīt it kā pavisam vienkāršu tipu. Bet viņu uzdevums bija jau daudz grūtāks - radīt Latvijā pazīstamus cilvēkus. Egliena Dombrovskis un Lembergs, Marijas Bērziņas Solvita Āboliņa, Ančevska - Raivis Dzintars, Kļavinska - Lindermans, Liuzinika - Raimonds Pauls un vēl, vēl, vēl. Lai gan šoreiz Ditai Lūriņai nebija galvenā loma, taču viņa spīd, un tu jūti, cik ļoti cilvēks ir savā vietā, viņa patiešām ir vārda "dīva" vērta. Viņas balss un Jura Jopes balss (viņš arī vēl riktīgi izsitīsies) man radīja skudriņas. Fantastika. Bet nē - man visi Nacionālā teātra aktieri šķiet fantastiski un talantīgi. Tikai viņi var atļauties ieskriet zālē un balkonos un sākt apsaukt savus skatītājus.
Un tā jau ir - nebūtu skatītāju, nebūtu aktieru. Nebūtu aktieru, nebūtu skatītāju. Tas ir kāds cimds ar roku - abi viens otram ir vajadzīgi. Un šovakar jau kuro reizi guvu to mīlestības strāvojumu, kuru aktieri sniedz saviem skatītājiem. Burvīgs mirklis.
Šo vakaru ne mirkli nenožēloju. Gribas, lai tādi ilgst daudz ilgāk. Ar 2,5 stundām nepietiek. Jā - un tāpēc es eju uz teātri. Man ir vajadzīga šī emociju un jūtu apmaiņa. Īstenībā jau ikvienam tā ir vajadzīga, tikai daudzums atšķiras!
Es saku - ejiet uz teātri, mīliet teātri, un Jūs atklāsiet sevī ko jaunu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru