Silmačos pirms Jāņiem

"Skrodernienas Silmačos"  - latviešu teātra fenomens. Visvairāk uzvestā latviešu luga, ko katros Jāņos latvieši ir labprāt skatījušies - raudājuši, dziedājuši un smējušies līdzi. Arī šogad par to pārliecinājos, apmeklējot Nacionālā teātra Silmačus Indras Rogas režijā. 

Taču pavisam nesen atradu ko interesantu - "Tomēr šīs Blaumaņa lugas liktenis ir bijis visai raibs. 1902. gada 31. janvārī un 1. februārī - divās nākamajās dienās pēc lugas pirmizrādes "Dienas Lapa" bija pilna ar iznīcinošām un rakstnieku pazemojošām recenzijām. Izrādās, lugai nāves spriedumu pasludinājis R. Blaumaņa darbabiedrs J. Asars. Šī luga R. Blaumanim sagādājusi daudzus rūgtus brīžus. Kaut arī parādījās arī citas visumā atzinīgas recenzijas, tomēr Rīgas Latviešu biedrības teātris nospēlēja tikai trīs izrādes. Bija jāpaiet pieciem gadiem, līdz teātris atgriezās pie noniecinātās lugas. 1907. gada iestudējums izrādījās pēdējais, ko autoram pašam izdevās skatīt." (Rūdolfa Blaumaņa dramaturģijas raksturojum. www.letonika.lv) Iespējams, ka arī mūsdienās ir atrodami ļoti daudz cilvēku, kuriem šī izrāde nepatīk, bet jautājot kāpēc, nekad neesmu saņēmusi konkrētu atbildi, jo beigās izrādās, ka šis cilvēks izrādi nemaz tā īsti nav redzējis. Arī daudzi jaunieši uz šo izrādi lūkojas ar lielu skepsi, bet es tomēr uzskatu, ka šī ir neatņemama (un liela) daļa no latviešu kultūras, kurā lieliski tiek parādīta latviešu daba - nu esam mēs gan liela dziedātājtauta, gan dejotājtauta, gan cietēj/upurtauta (bet lugā jau lieliski parāda, ka paši šīs ciešanas radām), gan mīlētājtauta, gan jautrā/humoristiskā tauta. Un svarīgākais - tas viss notiek tieši latviešu īsteno svētku laikā  - Jāņu laikā. Teikšu godīgi, tie vienmēr man ir bijuši mīļi svētki, jo tā ir viena no tām gada dienām, kad ir nepieciešamība uzvilkt tautas tērpu, uzpīt pļavas ziedu vainagu, iekurt ugunskuru, dziedāt dziesmas. Tas rada to īpašo sajūtu - latvisko, to mūsu nepārvaramo spēku, tautas un kopības spēku, tikai latviešu spēku. Šī iemesla dēļ jau 5 gadus vienmēr Jāņos velku tautas tērpu, un tajā mirklī man ir pilnīgi vienalga, ko citi padomā. Tā ir kā sava veida meditācija. 

Bet ievērības cienīgs ir arī stāsts, kā es sestdien (16.jūnijā, savā vārda dienā) nokļuvu teātrī. Izrādes sākums bija plkst. 12.00. Kas gan var būt labāks par lielisku dienas iesākumu? Internetā pirms tam rūpīgi izpētīju, cikos 5.trolejbuss mani aizvizinās uz teātri. Aizeju uz pieturu un gaidu. Bet trolejbuss kā nenāk, tā nenāk. Sākās reāls stress, jo līdz izrādei bija palikušas 20/25 minūtes. Paskatos sarakstā un saprotu, ka jūnijā saraksti ir mainījušies un vispār esmu skatījusies transportu darba dienās. Sapratu vienu - ir jāskrien. Tā nu glauni saposusies (paldies dievam, bet bez špiļkām, laikam jau zemapziņā jutu, ka šādi viss notiksies) sāku patiešām reāli "močīt". Tā nu dažu minūšu laikā nonācu līdz Brīvības ielai jeb lielākai iespējai ātrāk nonāk galā. Iekāpu 17.trolejbusā, bet tā šoferis nekur īsti nesteidzās, brīžiem pat likās, ka viņš brauca tik lēni, tikai lai apstātos pie katra luksofora. Tā nu vairākas minūtes mocījos trolejbusā. Tikko tikusi ārā pie Esplanādes atkal sāku "močīt". Skrienu pāri ielai pa sarkano, te pēkšņi nez no kurienes parādās taksometrs, ļoti, ļoti nejauks taksis, kurš brutāli mani pārpīpināja, un laikam no tā visa stresa mana kurpe neizturēja un pēkšņi viena no siksniņām saplīsa. Tieši ielas vidū. Tajā mirklī sajutos kā tautasdziesmā "Tūdaliņ, tāgadiņ". Bet apstāties nevarēja, vēl bija palikušas 7 minūtes. Kaut vai bez kurpes, bet teātrī bija jānonāk laikā. Turpināju skriet, ar kāju pamatīgi ieķērusies kurpē. Ieskrēju teātri tieši ar otro/trešo zvanu. Apsēdos savā krēslā un jutos laimīgi nosvīdusi. Esmu paspējusi. Laikam jau lielā mērā varu patiekties savam spītīgajam raksturam - teātra izrādes kavēt nedrīkst, tā ir kā tāda svēta lieta. Nedrīkst būt nevienas atrunas - es nepaspēju, es nevarēju utt. 

Līdzko biju atguvusi elpu, sākās izrāde. Godīgi sakot, nezināju, ko gaidīt, jo prātā vēl spilgti bija palikusi izrāde E.Freiberga režijā. Grūti bija iedomāties Ditu Lūriņu Antonijas lomā. Taču tikko aizkari bija atvērušies, kaut kas nostrādāja un sapratu, ka viss būs labi. Pirmais, kas nostrādāja bija, scenogrāfija. Tiešām bija sajūta, ka esi kaut kur Latvijas laukos, Silmačos. Jau no paša sākuma bija sajūta, ka aktieri ir kā viena liela ģimene - ticības efekts vienreizējs. Un pats svarīgākais jauninājums Rogas režijā - "mājas gariņš/gariņi", kas nepārtraukti ir līdzās. Tikai tagad, domājot par Silmačiem, saprotu, ka tas vienmēr ir bijis tas, ka iespējams pietrūcis. Jo latviešiem jau vienmēr ir kāds līdzās, kāds labais, mīļais gariņš, kas zina visu. Tāds kā mistiskums, bet patīkami labais mistiskums. 

Un runājot par aktieriem, kas gadu gaitā ir samainījušies lomām krustu šķērsām - man ļoti patika, jo tas izrādei atkal deva tādu jaunu dvesmu, odziņu. Nezinu, bet man kaut kā likās, ka Silmačos dzīve caur gadu gadiem ir kļuvusi daudz labāka, cilvēki tur ir daudz dzīvespriecīgāki, kustīgāki nekā citus gadus. Arī Antonija mani pārsteidza - ja iepriekš man likās, ka nevar būt citādākas Antonijas par Daigas Gaismiņas spēlēto, tad šoreiz pārliecinājos, ka Lūriņas Antonija man patīk daudz labāk - viņā daudz vairāk parādās sievietes vājums un stiprums vienlaicīgi, jo mīlestība jau ir tā, kas padara sievieti vājāku. Arī Tomuļu māte kļuvusi pavisam citādāka, nedaudz nopietnāka, bet ar pietiekamu humora devu, līdz ko Indra Burkovska tēlā iejutusies. Un Zāra ar Joski - kļuvuši latviešiem daudz saprotamāki, mīļāki. Tiešām bija interesanti vērot, kā Grasbergu pāris kopā tēloja - manuprāt, viena no lieliskākajām aktieru saspēlēm šajā izrādē. Vēl liels pārsteigums man bija Kārlēns un Rūdis, Krūzkops kopā ar Jāni Vimbu radīja patiešām jaunu razbainieku pāri. Man aiz muguras sēdēja bērni, kuri ikreiz, kad šie abi parādījās, gardi smējās. Egliena Kārlēns un Ančevska Rūdis bija citādāki, bet šoreiz abi šie tēli bija kļuvuši daudz mūsdienīgāki, daudz dzīvelīgāki, tiešām biju pārsteigta. Taču personīgi man Madaras Saldoveres Ieviņa kaut kā līdz galam tā arī neiepatikās - jutu, ka kaut kas pietrūkst, vai arī atmiņā vēl spilgti bija palikusi Lūriņas aušulīgā Ieviņa. 

Bet arī bez smieklīgiem atgadījumiem skatītāju zālē neizpalikt - tiklīdz Uldis Anže parādījās uz skatuves, tā dzirdu, kā man aiz muguras tie paši jau iepriekš pieminētie bērni saka - "Eu, re kur Česlavs! Ko viņš tur dara?" Vēl - man blakus sēdēja kundze gados, un brīdī, kad sprāga krāsns (visiem tas ir zināms), viņā tā pārbijās un palēcās (nevis salēcās), ka likās, ka viņa nokritīs no balkona. Nu šādos mirkļos nespēju savaldīt smieklus, jā, zinu, ļauni, bet kad tas viss izdodas tik dabiski, nespēju valdīties. 

Beigu beigās - šādi nu pabeidzu šo teātra sezonu. Manuprāt, jau skaisti. Daudz apmierinātāk nekā biju gaidījusi. Forši, ka uz šo izrādi bija atnākuši tik daudz un dažāda vecuma cilvēki, sākot no maziem bērniem līdz sirmgalvjiem. Un vēl  - jauki redzēt, ka arī lauku cilvēki ir saposušies un atbraukuši uz Nacionālo teātri, un starpbrīdī fotogrāfējas ar skatuvi fonā. Ieteikums - aizejiet uz Skroderdienām! Īstenībā jau vienalga kur, bet galvenais sajust to Silmaču sajūtu. Šogad man ļoti iepatikās Rogas un Nacionālā teātra aktieru radītā sajūta! Paldies :)