Vai tad tas ir tik nesaprotami? Ziedi ir dāvināti, vīns un cilvēku siltā miesa. Uguns ir dāvināta un viss, kas silts. Es stāvēju pie tavu māju durvīm. Es biju atnesis tev sniega piku. Vai tad tas bija tik nesaprotami?
Pirmais sniegs šogad Latvijā vispirms uzsniga Cēsīs, bet tu dzīvo Aucē. Vai es spēšu tev aiznest sniega piku pāri Latvijai? Kad es to paņēmu pie Cīrulīšu tramplīna, manas rokas bija siltas, un, lai neizkūst, es to turēju tikai pirkstu galiem. Pāri Amatai, caur Kārļiem es izgāju uz Pleskavas šosejas. Pirmajos kilometros sniega pika manās rokās kusa, bet tad kusa aizvien mazāk, jo rokām vairs nebija tā siltuma, un es priecājos, ka labi vien būs - varbūt izdosies. Reizēm gan es paņēmu piku padusē, bet tikai, kamēr aizpīpēju, tad atkal nesu rokā. Vai nesala? Man likās, ka nav nekas siltāks par sniega piku, ko cilvēks nes dāvināt otram.
Cik bija siltuma tajā rokas sprādzē, tajā vāzē. tajā rozē, ko tev dāvināja? Cik tādai grāmatai vai pudelei, vai konfekšu kārbai var paspēt atdot, nesot tepat no Engelsa ielai līdz Kirova ielai? Es zināju, ka tik daudz siltuma nav atdots nevienai dāvanai, un tāpēc es biju jauns, stiprs un man nemaz nesala. Es biju kā jauns bērzs, kura sulas tek mirdzēdamas. Tā mans siltums aiztecēja baltajā sniega gabalā. Līdz Lorupes tiltam es biju atdevis savas delnas līdz elkonim. Reizēm pieturēja mašīnas un aicināja mani kabīnē. Laikam no malas tas izskatījās jocīgi : iet cilvēks, sīki puteņo sniegs, un viņam rokās ir sniega pika.
No sākuma es paklausīju, iekāpu, bet sniegs sāka kust un lēniem pilieniem pilēja uz kabīnes grīdas.
- Met laukā! - teica šoferis. - Kas tev - kas atskrūvējies, vai?
Tad es izkāpu pats, ej nu zini, aizvedīs vēl uz miliciju. Turpmāk es vairs ar mašīnu nebraucu. Visu ceļu gāju kājām. Tikai pie pašas Auces man uznāca vājums, un es lūdzu mani pavest piena vedējam. Rokas man sāka salt. Auksti un savādi zvanīja kannas.
Tagad vienmēr, kad salst, es dzirdu, kā dreb un skan man aiz muguras piena kannas.
Un tad ienāca tāda doma prātā : varbūt tā sala Veidenbaumam, kad viņš visu ceļu veda savu dzeju līdzi, kas taču arī ir kā tāda sniega pika, visu siltumu paņem līdz pēdējam.
- Kā tu domā, vecais, vai Veidenbaums nomira ar sniegu rokās?
- Neķēmojies! Svied prom! Dabūsi reimatismu, - teica vecais, un mēs uzbraucām uz pilsētas bruģa. No vārdiem kļuva vēl aukstāk.
Bet pretī tu neiznāci, durvis bija slēgtas, un kaimiņi teica, ka tevis nemaz nav mājās.
- Nekas, - es teicu, - es viņu pagaidīšu.
- Viņa tik drīz nebūs, - kaimiņi atgādināja, lūdza iekšā pie sevis sasildīties. - Viņa aizbrauca uz Cēsīm.
- Nekas, - es teicu, - es pagaidīšu.
Pie viņiem es negāju, jo sniegs atkal sāka kust, rokas bija kļuvušas karstas, varbūt no uztraukuma. Es aizgāju mežā, tava ceļa malā, apsēdos uz celma un gaidīju. Sniegs kusa lēni, nenoturami. Un tad tu nāci.
- Kāds Cēsīs ir sniegs! Vienreizējs!... Daudz, daudz un balts - visa pasaule pilna. Es tā kā kucēns vārtījos sniegā, - tu teici un izņēmi man no plaukstas mazo ledus kripatu un nosviedi zemē. - Kādas tev aukstas rokas.
- Jā, nosalušas.
Ko man citu bija atbildēt. Tur pie celma, kur sniegs bija pilējis sūnās, izauga maza egle. Maza, sabozusies un pilna ar sarmu.
Sarma nenokusa arī vasarā.
Nu jau egle ir liela, bet sarma nepazūd.
/Imants Ziedonis/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru