-Solos, ka neēdīšu olu! - Sorvass atkārtoja.
-Apsoli, ka tu par to rūpēsies, kamēr izšķilsies putnēns! - kaija, paceldama galvu, uzstāja.
-Solos, ka rūpēšos par olu, kamēr izšķilsies putnēns!
-Un apsoli, ka tu jaunajam putnēnam iemācīsi lidot! - pēdējiem spēkiem bilda kaija un cieši paskatījās kaķim acīs.
Tobrīd Sorvass bija pārliecināts, ka šī nelaimīgā kaija ne tikai murgo, bet ir pilnīgi sajukusi prātā.
-Solos, ka iemācīšu tam lidot! Bet tagad atpūties, es došos meklēt palīdzību, - Sorvass noņaudējās un vienā lēcienā uzrāpās uz jumta.
Kenga paskatījās debesīs, pateicās visiem labajiem vējiem, kas viņu bija pavadījuši ceļā, un tieši tajā brīdī, kad viņa izdvesa pēdējo nopūtu, maza, balta oliņa ar gaišziliem plankumiņiem novēlās līdzās ar naftu pievilgušajam ķermenim.
[..]
Visbeidzot kaķim iekutējās vēders, un viņš pamodās. Viņš pavēra acis un no pārsteiguma uzlēca augstu gaisā - pa kādu plaisu olā te parādījās, te pazuda dzeltens punktiņš.
Sorvass paņēma olu priekšķepās un tad nu redzēja, kā cālēns izknābā krietnu caurumu čaumalā, pa kuru izbāza sīciņu, baltu un slapju galviņu.
-Mammu! - nogudzināja kaijas mazulis.
Sorvass nezināja, ko teikt. Viņš zināja, ka viņa kažoks ir melns, bet saprata, ka satraukums un kauna sārtums būs viņu pārvērtuši par lillā kaķi.
[..]
-Es gribu gulēt, mammu, - tas nogudzināja.
-Paklau, man, protams, ir ļoti žēl, bet es neesmu tava mamma, - Sorvass ieņaudējās.
-Esi gan mana mamma. Un tu esi ļoti laba mamma, - putnēns attrauca, aizvērdams acis.
[..]
-Es uzskatu, ka šim putnelim ir varen laimējies, nonākot mūsu paspārnē, - Pulkvedis ieņaudējās.
-Tāpēc es piedāvāju to nosaukt par Veiksminieci.
-Pie asara žaunām! Tas ir burvīgs vārds! - Barlovento apsveica Pulkvedi. - Es atceros kādu skaistu šoneri, ko redzēju Baltijas jūrā. To arī sauca par Veiksminieci, un tas bija pavisam balts.
-Esmu pārliecināts, ka nākotnē viņa paveiks kaut ko izcilu, neparastu un viņas vārds tiks iekļauts enciklopēdijas trīsdesmitajā sējumā, ko rotā burtiņš "V", - Sekretārs apgalvoja.
[..]
-Es baidos lidot, - Veiksminiece pieceldamās atzinās.
-Kad tas notiks, es būšu tev līdzās, - Sorvass mierināja un nolaizīja kaijiņai galvu. - Es to apsolīju tavai mātei.
[..]
-Es nekam nederu! Es nekam nederu! - kaija patiešām bija uztraukusies.
-Neviens nepaceļas gaisā ar pirmo mēģinājumu. Es tev apsolu, ka tu lidosi! Sorvass ņaudēja, laizīdams kaijai galvu.
[..]
-Nē! Man ir bail! Sorvas! Sorvas! - kaija izmisīgi ķērca un knāba cilvēkam rokās.
-Tu lidosi, Veiksminiec! Elpo dziļi! Izjūti lietu. Tas ir ūdens. Tev būs daudz iemeslu justies laimīgai dzīvē, un vienu no šiem iemesliem sauc ūdens, citu - vējš un vēl citu - saule. Tā vienmēr ierodas kā atlīdzība pēc lietus. Izjūti lietu! Izplet spārnus! - Sorvass dedzīgi ņaudēja.
Kaija izpleta spārnus. Gaismas kūļi izgaismoja viņas stalto stāju, un lietus lāses kā pērles krita krāšņajās lidspalvās. Cilvēks un kaķis vēroja, kā viņa, aizvērtām acīm, izslej galvu.
-Lietus, ūdens! Man patīk! - kaija ieķērcās.
-Tu lidosi! - Sorvass to centās iedrošināt.
-Es tevi mīlu! Tu esi lielisks kaķis! - kaija ķērca un nostājās uz pašas treliņu malas.
-Tu lidosi! Visas debesis piederēs tev!- Sorvass ņaudēja.
-Es nekad tevi neaizmirsīšu! Un tavus draugus ne! - kaija ķērca, un viņas pleznas jau sliecās pāri margu malām, jo viņas sirds, kā vēstīja dzejas rindas, bija bezbailīga kā virves dejotājam.
-Lido! - Sorvass ieņaudējās, pastiepdams vienu ķepu un viegli aizskardams kaiju.
[..]
-Es lidoju, Sorvas! Es varu lidot! - kaija klaigāja no plašo, pelēko debesu augstumiem.
Cilvēks noglāstīja kaķa muguru.
-Tā gan, kaķi, mēs to esam veikuši! - viņš nopūtās.
-Jā, bezdibeņa malā kaija saprata vissvarīgāko, - Sorvass ieņaudējās.
-Ak tā? Un ko tad viņa saprata? - cilvēks jautāja.
-Ka lido vien tas, kurš to uzdrošinās darīt, - Sorvass noņaudēja.
-Man liekas, ka šobrīd mana klātbūtne tev nav nepieciešama. Es tevi pagaidīšu lejā, - cilvēks teica un atvadījās.
Sorvass palika viens. Labu brīdi viņš vēroja kaiju, līdz vairs nesaprata, vai tās ir lietus lāses vai asaras, kas aizmigloja viņa dzeltenās acis. Lielā, melnā un resnā kaķa dzeltenās acis. Lieliska un cēla kaķa, ostas kaķa acis.
/"Stāsts par kaiju un par kaķi, kurš iemācīja tai lidot", Luiss Sepulveda/
Katra diena ir dotu, lai atklātu un piedzīvotu ko jaunu. Vai arī varam teikt - lai atkal atcerētos.
Šis stāsts man vienmēr ir licies tik ļoti patiess un īpašs. Tas mums atkal pierāda, ka mūsu dzīvēs viss ir iespējams. Jā, pat kaķis VAR iemācīt kaijai lidot.
Bet vienmēr ir viens bet.
Viss ir atkarīgs no mūsu gribēšanas un mūsu darīšanas. Iedomājieties, cik jauki būtu, ja šāds kaķis dzīvotu ikvienā no mums? Bet patiesībā jau viņš ir mūsos, vienkārši ne katrs to ir atradis jeb atkal atcerējies. Ikvienā no mums ir arī kaija, kura nepārtraukti šaubās un negrib ticēt sev. Ikvienā no mums ir kaķis, kurš tic, ka tu to vari un ka tu to izdarīsi. Un līdzko jūs salaidīsiet savu kaiju un savu kaķi kopā, tā viss notiksies, viss ritināsies uz priekšu.
Bet kāpēc ar cilvēkiem ir jānotiek kaut kādām kataklizmām jeb tā teikt ir jānonāk bezdibeņa malā, un tikai tad viņi uzdrošināsies lidot? Laikam jau tā ir - lai saprastu, kas ir Gaisma, vispirms ir jāsaprot, kas ir Tumsa. Lūk, kā pasaule pastāv.
Iedomājamies, ja mēs visi būtu Gaismā, vai mēs vispār spētu apzināties, ka mēs esam Gaisma? Nu nedomāju gan. Tu nespēj apzināties, KAS TU ESI, kamēr neesi izdzīvojis un apzinājies to, KAS TU NEESI.
Vēl viens mazs klupšanas akmens cilvēku dārziņā - lielākā daļa no mums zina, ko mēs negribām, bet vai tad mēs zinām, ko mēs gribām? Manuprāt, katram jāizdzīvo tik daudz situāciju, cilvēku, darbu un mirkļu līdz viņš saprot, kas viņš grib būt. Tikai tad viņš patiesi apzināsies, KAS GRIB BŪT. Un līdzko tu atrodi to, kas gribi būt, pēkšņi TU ESI. Un pēc tam svarīgākais ir saglabāt to, kas tieši tu esi. Jā, seko saviem sapņiem, lai vai cik neticami vai it kā nepiepildāmi tie būtu.
Ā, un vēl. Mīlestība. Bez nosacījumu mīlestība. Un tad viss.
Dari, tici, mīli un tev tiks dots.
(Ui, cik gari šoreiz, piedodiet!)
Lūk, arī Justīne mēģina lidot!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru